2007. – jaunie “oranžie” laiki

Redz kur zīle, ruk ruk ruk,
un vēl un vēl un vēl –
kaut ar esmu pieēdies,
tak, atstāt, ruk ruk, žēl
Gan jau kādam kūtsgalā,
ruk ruk, noderēs –
biedrus tak un radiņus
mīlam, ruk ruk, mēs

Saldas saknes ozolam,
ruk ruk, dzimtā pusē –
viņas čakli graužam mēs,
bet ozols, ruk ruk, klusē
Zelta pautus šūpojot,
ruk ruk, sēžam krēslos
un skatāmies, kā pārējie
rokas, ruk ruk, mēslos

Ruk ruk, govis
ruk ruk, laši
ripo mūsu ķešā paši
Ruk ruk, dienu
ruk ruk, nakti
dziesmai šai mēs sitam takti

ruk ruk ruk ruk ruk …

Brīnas tauta, ruk ruk ruk,
cik ilgi mēs pie varas –
tāpēc jau, ka rokas mums
patiešām, ruk ruk, garas
Ja piegriezīs mums astīti,
ruk ruk, par tumšām lietām –
tad vienkārši mēs ruksīšus
mainam, ruk ruk, vietām

Vai kādā mazā pagastā,
ruk ruk, vai lielā Rīgā –
ar tādiem pašiem sprukstiņiem
mēs, ruk ruk, vienā līgā
Un tas nekas, ja sūdos mēs,
ruk ruk, līdz pašam snuķim –
vai tādēļ vajag baidīties
šķirnes, ruk ruk, suķim

Ruk ruk, govis
ruk ruk, laši
ripo mūsu ķešā paši
Ruk ruk, dienu
ruk ruk, nakti
dziesmai šai mēs sitam takti

ruk ruk ruk ruk ruk …

2007

Newer Post
Older Post

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0