Rozes sen jau mirušas.
Atraitnītes godā.
Ģerānija Tev pie loga
varen kupla podā.
Krāsas apkārt salkanas,
gluži kā Tu pati,
kad ar tukšu skatienu
dzīvi apkārt skati.
Rokas, kādreiz mīlīgās,
raupjiem mezgliem vītas,
glabā tikai atmiņas
par puisēniem no svītas.
Sapņi gaisa mūžībā,
sirds validolu prasa.
Acīs nav vairs asaras –
tik gadu nastas rasa.
Pagaisusi jaunība –
nātres sirdī vien.
Tā, pie loga, vientulībā,
gadi projām skrien.
Atmiņās tik jaukās dienas,
kad bij ziedos lauks,
nemīlētais, nepaspētais,
neatrastais draugs
2001
KOMENTĀRI