Upe čalodama savu gultni grauž
Savu maizi dienišķo es arī graužu
Tava mīla manas upes ledu lauž
Un par to es savā dziesmā arī paužu
Svece izdeg, paliek tikai samtains tvans
Vējā vīnstīgas gar manu logu sitas
Viss, kas Tevī dzimis, tagad arī mans
Sirds to atgādina vēl un vēl bez mitas
Atkal zvaigznes mūsu debesjumu māc
Tālēs zilajās es neredzu ne nieka
Elpa aizraujas, kad redzu, ka Tu nāc
Saki vēl, ka pasaulē nav vairāk prieka
Vārdi zuduši un nerakstās vairs dzejas,
Tevi gaidot stundas man kā gadi iet
Mīlas upe pāri visiem krastiem lejas
Un tas viss kā pusnakts sapnis šķiet
Vārdu tavu vēl un vēl kā melodiju
Izdziedāt un izrunāt man prieks
Vārdu vienīgo šo atskaņām es viju
Naktīs garajās, kad nenāk miegs!
2004
KOMENTĀRI