Naktīs garajās, kad nenāk miegs

Naktīs garajās, kad nenāk miegs

Upe čalodama savu gultni grauž
Savu maizi dienišķo es arī graužu
Tava mīla manas upes ledu lauž
Un par to es savā dziesmā arī paužu

Svece izdeg, paliek tikai samtains tvans
Vējā vīnstīgas gar manu logu sitas
Viss, kas Tevī dzimis, tagad arī mans
Sirds to atgādina vēl un vēl bez mitas

Atkal zvaigznes mūsu debesjumu māc
Tālēs zilajās es neredzu ne nieka
Elpa aizraujas, kad redzu, ka Tu nāc
Saki vēl, ka pasaulē nav vairāk prieka

Vārdi zuduši un nerakstās vairs dzejas,
Tevi gaidot stundas man kā gadi iet
Mīlas upe pāri visiem krastiem lejas
Un tas viss kā pusnakts sapnis šķiet

Vārdu tavu vēl un vēl kā melodiju
Izdziedāt un izrunāt man prieks
Vārdu vienīgo šo atskaņām es viju
Naktīs garajās, kad nenāk miegs!

2004

0
Newer Post
Older Post

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0