Nakts un tumsa

Nakts un tumsa

Naktis bezgalīgi garas.
Nemierīgs ir vēsais prāts.
Liekas man, ka kaut kur tumsā
Manu vārdu piemin kāds.

Skumji, smeldzoši sauc svīre.
Man, aiz loga, naktī sauc.
Viņas skumjai dziesmai līdzi
Mana sirds pār zemi trauc.

Ieskatos es tumšos logos,
Kas kā aklas acis tumst.
Meklēju tur Tavu sirdi,
Kas pēc manas ilgās skumst.

Tumsai tiekoties ar tumsu
Saules pieliets ausīs rīts,
Taču, pagaidām man ceļā,
Viss ir aukstas miglas tīts.

Neļauj sirdij sadegt ilgās,
Savu roku pretim sniedz.
Meklē mani katrā logā.
Naktīs, kad Tu neiemiedz.

Tā kā naktstauriņi abi
Sadegsim, kad ausīs rīts
Un, kā feniksiem, liks atdzimt
Vēl un vēl mums kaisles spīts.

Naktis bezgalīgi garas.
Aptvert visu nevar prāts.
Vienam otru turot skavās
Pazudis būs baudas sāts.

Un, kad mēness skūpsta sauli,
Glāstiem Tevi klāšu es.
Ļaudamies, lai miega upe
Abus nebūtībā nes…

Sapnī aizvēršu es logu.
Durvis vēršu cieši ciet.
Vairāk neļaušu Tev naktīs
Vienai pašai tumsā iet.

Galvu guldīšu Tev klēpī.
Klausīšos, kā sirds Tev rimst.
Pacietīgi gaidot brīdi
Dvēselē kad kaisle dzimst.

Naktis bezgalīgi garas.
Nemierīgs ir vēsais prāts.
Liekas man, ka kaut kur tumsā
Manu vārdu piemin kāds…

2004

0

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0