Par mīlestību …

Par mīlestību …

Kā ozols stāvu ceļa malā, pa kuru liktenis Tev lēmis iet.
Karstās vasaras dienās Tu vari patverties manā ēnā un klausīties kā sarunājas bites un zāle dzied.
Zem maniem kuplajiem zariem Tu vari paslēpties, kad Tavā dzīves ceļā ir gadījies negaisa mākonis un, juzdamās drošībā, vari sagaidīt stihijas orģiju beigas.
Tu vari pakāpties manos zaros un saskatīt tālumā savu un citu nākotni, iekārtodamās ērti uz manu zaru rokām.
Rudeņos manām lapām vari noklāt savas cerību un sapņu dobes, lai stādi nenosalst, bet krāj spēkus uzplaukt, kad pienāks pavasars.
Ziemās – tajās es Tevi sildīšu, atdodams daļiņu sevis.
Un neraudi, draugs, ja vēl neesi pa savu dzīves taku nonākusi līdz tai vietai, kur stāvu es, izpletis savas mīlošās rokas.
Galvenais, ka Tu zini, ka aiz tā pagrieziena es stāvu….

0

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0