Pavasara saules krāsās
krāsaināks ir prāts
Lien no dvēseles man laukā
viss, kas ziemā krāts
Redzu acis debeszilās
un kā smaida zieds,
un, nez kāpēc, man par ausmu
mīļāks saules riets!
Bremzes visas panāk vaļā –
gribas kaut kur skriet;
to, kas vakar bija tālu,
spējīgs saķert ciet
nedalītā pilnas rokas,
neizjustais sauc
un, kā vienmēr, pavasarī,
mīļš, kas neatļauts!
KOMENTĀRI