Dzīvīte, dzīvīte

Dzīvīte, dzīvīte …

Dzīvīte, dzīvīte
dzīvīte prot
nedienas aizdzīt
un laimīti dot
Sola tā elli
un debesis šķīstas,
un sirds viņam cer
un cerībā bīstas

Ceļš uz rietumiem
nav lolots, nav lūgts
Laimītes nievāts
viņš tāls ir un rūgts
Atmiņās vien
viņam Baltijas krasts
ģimene, mājas
un alksnis tik prasts

Kad izgājām ielās
Lai sadotos rokās
Kurš varēja zināt
cik slikti nu sokās?
Burkāniem barots
gads jau pēc gada
nu tālu no Dzimtenes
Dienas viņš vada

Rēķini lieli
Aug parādu nasta
bankrotā valsti dzen
sveša tam kasta
ne viņs tos sauca
ne prasīja vadīt
Vēlējās bagātu
Valsti viņš radīt

Bet svešajiem nevajag
Latviju brīvu
tam migrantus vajag
ne kuršu, ne līvu
Lai varētu valdīt
sev pilis šeit celt
Un kabatās savās
Smelt tik un smelt

Tik meitiņa mazā
un pusaudzis dēls
uz rietumiem skatās
kad vakars ir vēls

Tētis tur ģimenei
laimīti kaļ
bet nebrauc…
bet nebrauc…
viņš atpakaļ.

Izplati mīlestību: