Vai atkal teiksim “Par!”?

Mums deputāti krēslos lepni sēž
Par tautas labklājību gudri mēž
Mums ierēdņi ar mežonīgām algām
Tik sevi slavina ar runām spalgām
 
Tai pašā laikā drīz vairs nebūs mežu
Tiem līdzi lāču, vilku, zaķu, ežu
Paliks purvi vien un krūmi
Skaistas atmiņas un skati drūmi
 
Jo mūsu ierēdņiem ir pazuduši krasti
Laukos pazūd skolas, transports, pasti
Tiem līdzi cilvēki ies klaidu ceļos
Un paliks tikai tie, kam drīz iet veļos
 
Tukšiem projektiem jau varai naudas gana
Un absurda jau pati naudas dalīšana
Metam pagales mēs svešā brāļu karā
Par šakāļiem būt gribam vilku barā
 
Un aizmirstas viss tas, ko šodien dzirdam solām
Un izkūp svešā karā nauda nākotnei un skolām
Jo svešām bankām, lielveikaliem, firmām
Ir priekšroka,
bet nevis mūsu tautas nākotnei
un senču galvām sirmām
 
Nez vai  gudrie ierēdņi tur, Rīgā, prāto
Ka saglabāt vajg gadu gaitā skolās krāto
Jo varai svarīga ir pašu celtā pils
Bet GRĀMATAS? Tās miskastēs vai ugunskuros svils
 
Visādos veidos atbrīvo šo zemīti no tautas
Izmanto šeit metodes dabiskas un ļautas
Samazina, vienkārši, visu ko vien var,
Progresīvi vienoti,
kam teicāt kādreiz:
“PAR!!!”