Māte - Ziema. Cēliens trešais
Mātei – ziemai prieka diena:
atkal koncepcija viena
ātri cepta augšā tika,
kā to domes gudrie lika!
Sanāk neliels bariņš fanu,
kuri veido mātes klanu,
klāt ar oponentu grupa
un vēl ziņkārīgo čupa!
Mātei – ziemai lepnums acīs
gaidot, kad tai labu sacīs
docenti un profesori,
roklaižas un bereitori!
Viņa nepieļauj pat domu,
ka kāds sabojās tai omu,
jo tas viņas gara darbs
ir viens vienīgs bezsakars!
Māte – ziema logā raugās,
dēliņš – sals lien visās spraugās,
Ledus vecis slieksni min,
savus ledus tīklus tin!
Prieki sākas – mamma pati
pirmā uzliek runas plati –
kā visparastāko nieku
norunā tā stundu lieku!
Cik tā laba, cik tā jauka –
daži zālē acis slauka,
kad ar vēsturisku noti
trūkumi tiek izgaismoti!
Vainīga pie visa tauta,
kurai patstāvība ļauta,
kurai prātā domas cēlas,
kas bez maksas visu vēlas!
Mātei – ziemai runa pikta:
arī sistēma ir slikta –
tie, kas apsaimnieko Rīgu,
darot viņu nelaimīgu!
Nākošais nāk runas vīrs,
plecos uzvalciņš tam tīrs
un ar smaidu slaidus rāda,
situācija ir kāda!
Privatizētas tiek mājas,
arī dzīvokļi kā klājas –
procentus un skaitļus minot,
viņš par visiem visu zinot!
Vajgot tautas masas glupās
mājās salaist kopā grupās,
lai tās saimnieko kā prot
un nevajg viņām neko dot!
Vēl viens debatētājs droši
runā konkrēti un koši:
kas un kur, par cik un kā –
mātei viss ir padomā!
Nedaudz kritizēdams varu
paceļ intresentu garu,
tomēr, pirms vēl noiet malā,
māti slavē galu galā!
Māte – ziema logā raugās,
dēliņš – sals lien visās spraugās,
Ledus vecis slieksni min,
savus ledus tīklus tin!
Nākošais no preses šlakas
sarunā te lietas trakas:
agrāk privātas bij mājas,
taču zeme, tā kā klājas,
tikai nomā tika dota
un Rīga bija tā kā rota!
Tagad zemi īpašumā
par velti atdod vara dumjā –
visu to lai māte maina,
tad būs dzīvē cita aina,
un, kā vācieši, mēs brīvi
baudīt varēsim šo dzīvi…
Vīriņš mazs no lielā VARAM
saka: pārāk maz mēs darām –
vajg no pašas lejas grauzt
un uz augšu visu lauzt!
Izlaistas tiek direktīvas,
taču pat bez kaujas sīvas,
acīmredzams esot fakts:
politiskais kaps tiek rakts!
Jo bez pašvaldības naudas
budžetā tik būšot raudas!
Beigās mātes gara darbu
norāj viņš ar seju skarbu:
“Pārāk plaša tā un gara,
saprotams nav, ko lai dara!
Māte – ziema logā raugās,
dēliņš – sals lien visās spraugās,
Ledus vecis slieksni min,
savus ledus tīklus tin!
Māte – ziema logā raugās,
dēliņš – sals lien visās spraugās,
Ledus vecis slieksni min,
savus ledus tīklus tin!
Apaļš vīrs ar pliku pauri
izņem banku lietas cauri,
lielās ausis līdzi kust –
riktīgs baņķiers – to var just!
Krietni plātas tas ar rokām,
vārdi ārā nāk bez mokām;
liekas, apsūkā viņš domu,
kādu redz tas bankas lomu!
Kredītpolitika tāda –
vīriņš mums uz pirkstiem rāda,
ja ko arī iedot lems –
divtik atpakaļ tie ņems!
Arhitekts un būves specs
stāsta mātei, cik viss vecs,
grūti padomus tam teikt
un vēl grūtāk esot veikt:
renovēt un būvēt mājas
pilsētā jau vajg kā klājas,
taču Saeima un vara
visu ačgārni tik dara!
Redz kā Vācijā tās lietas
ātri risinās uz vietas –
tur, pirms tautai kaut ko dod,
remontiem valsts naudu rod!
Māte – ziema logā raugās,
dēliņš – sals lien visās spraugās,
Ledus vecis slieksni min,
savus ledus tīklus tin!
Pēdējais te prasa vārdu
vīrelis, ar āža bārdu
un ar patosu viņš cēli,
brīžiem ieraudoties žēli,
mātei – ziemai nosūdz salu,
kurā daudzi dabū galu!
Esot pensionāru gans
un par velti saņemt fans,
gatavs īres maksas vietā
labus padomus likt lietā
un, ja apmaksa vēl būtu,
vietnieks māmuļai pat kļūtu!
Koncepcijas nāk un iet,
mammuks cenšas ātrāk skriet,
lai, pirms pavasaris klātu,
ziemai vietu aizrunātu!
Ne tai silts un ne tai auksts,
ko te runā katrs švauksts:
viena zināma tai tēma –
jābūt tā, kā viņa lēma!
Kas par to, ka gadu gaitā,
koncepcijas dzīvi maitā?
Vajag šodien sajaukt duļķi –
pēcnācēji būs tie muļķi!
Drīz jau varēs tauta just,
kā sāk makos nauda zust:
tad, kad koncepcijas vārdā,
“Siltums” Rīgai kritīs bārdā
un, par jauniem krāmiem ēkās,
puse Rīgas tagad lēkās!
Koncepcijā bija teikts,
ka par velti viss tiks veikts:
gāja laiks – nu sūdi vagā,
tagad vajdzēs maksāt ragā!
Rīdzinieki maksā maksā
Rīdzinieki tikai maksā
Rīdziniekiem naudas daudz –
čakarēt tos varai ļauts
Teksts: 28.01.2000.
Skaņa: 2026
