Velti, velti

Rudens saule sejā smaida,
matos iepūš vējiņš liegs,
velti puisēns meiču gaida,
kopš jau kusis pērnais sniegs

Velti, velti viņš to gaida,
velti sirds tam viņu sauc:
sen jau viņa citam smaida,
sen jau citam prātu jauc

Lietus lāses acis skalo,
miglas vāli kājas kļauj,
rūgtām sāpēm sirds tam palo,
ilgas prom iet neatļauj

Velti, velti viņš to gaida,
velti sirds tam viņu sauc:
sen jau viņa citam smaida,
sen jau citam prātu jauc

Kādu dienu agrā rītā,
matos iekrīt sirmais sniegs,
taču sirds vēl mīlas spītā
pirmo meiču aizmirst liegs

Velti, velti viņš to gaida,
velti sirds tam viņu sauc:
viņa bezjūtīgi smaida,
kad ar citu garām brauc

Velti, velti viņš to gaida,
velti sirds tam viņu sauc:
viņa bezjūtīgi smaida,
kad ar citu garām brauc

Velti, velti, velti viņš to gaida,
velti sirds tam viņu sauc:
viņa bezjūtīgi smaida,
kad ar citu garām brauc

viņa bezjūtīgi smaida,
kad ar citu garām brauc

Dzeja: 08. 1999.
Skaņa: 10. 2026.