Tad, kad mēness ceļā dodas,
manā sirdī vārsmas rodas.
Virtuvē, uz mīļā galda,
fufciks kāds un tēja valda,
pildspalva un lapas baltas –
tā nu tiek tās rīmes kaltas!
Tēmas pašas nāk no sevis,
kādas tās nu dieviņš devis –
atliek tikai tinti tērēt
un uz papīra tās smērēt…
Kādreiz domas raiti plūst,
kādreiz pusceļā jau lūst,
gadās – pusstunda un beigas,
gadās – nedēļa bez steigas…
Galvenais jau rezultāts –
prieks, ja dzeju lasa kāds!
Ne jau Peters es, ne Ziedons,
ne es Rainis – tautas dziedons,
vienkārši, pa dzīvi ejot,
patīk rīmēt man un dzejot…
Patīk Artava man dzejas,
kā par ikdienu tas smejas,
nu, bet jaukā “Jērādiņa” –
man kā etalons ir viņa!
Varbūt kādreiz, gadiem ejot,
arī es tā spēšu dzejot –
nebūs velti papīrs smērēts,
savs un citu laiciņš tērēts…
Teiks ar laiku lasītāji –
rakstu spēcīgi vai vāji…
06.11.1999
