Vīri Melnā jeb nedaliet kritušos krāsās

11. novembris un 16. marts. Politiķu demagoģijas un vēlētāju elektorāta piesaistīšanas laiks. Ik gadu viens un tas pats. Aizmirstot, ka ne jau mēs tos karus radījām, ka ne jau mēs piespiedu kārtā likām krieviem, poļiem, zviedriem vai vāciešiem plinti rokās un sūtījām karot.
Aizmirstot, ka karavīrs vienmēr ir cieņas vērts. Ka tieši tie, kas no tribīnes brēc visskaļāk, ir tieši vai netieši vainīgi, ka tāda tā mūsu tauta ir, pēdējos gadu desmitos sašķelta un daļēji iznīcināta. Padomju laikos šķiroja latviešu strēlniekus – sarkanajos un pārējos. Labajos un sliktajos. Pareizajos un nepareizajos… Tagad esam tādi paši. Šķirojam. Nosodam. Dalam. Man kauns… Bet Jums?

Viņi atnāca vakarā vēlā –
vīri melnā, ar sarkanu listi
klusējot savāca, aizveda tālu,
lai bezvārda virsotnēs tiktu tie sisti

Viņi atnāca vakarā vēlā –
vīri melnā, ar kāškrustu listi
Klusējot savāca, aizveda tālu,
lai svešatnes muklājos tiktu tie sisti

Tagad nav vīru ne sarkanu, melnu
Latvijai pāri trīs zvaigznītes mirdz
Katrs drīkst sāpi izpaust jo skaļi
un gavilēt priekā, kad pārpilna sirds

Tik atmiņai vienmēr īsas ir kājas
Viens sarkanos slavē, cits melnajiem draugs
Tiem reitingus ceļot dziļi vienalga
kādām krāsām klāts bij reiz lauks

Kāda tur starpība, kāda tā krāsa?
Sarkanā melnai jau vienmēr kā māsa.
Aizved tās abas pa svešuma ceļiem
no mātēm un sievām pie smiltāja veļiem

Un aizmirstam martā, novembrī, maijā
ka svešumā bāliņu zemīte aijā,
jo atnāca SVEŠIE ar sarakstu listi,
lai SVEŠAJOS karos tiktu mēs sisti