Cilvēkus mēs šķirojam
pēc vārdiem un pēc darbiem;
apdalām ar uzslavām
un, bieži, vārdiem skarbiem.
Gadās, ka tie pelnīti
vai nepelnīti asi –
ķengas vedam vezumiem,
bet uzslavas par grasi!
Raksturīgi latviešiem
visu dalīt grupās;
sašķiroties partijās
un apvienoties čupās.
Kritēriju pamatā –
labklājība pašu,
lai nav apkārt jāstaigā
diedelēt ar tašu!
Augstos varas gaiteņos
neredz tālās sētas,
kuras alkšņu jaunaudzēs
kā nedzīstošas rētas.
Mūsu jaunās māmiņas
ar dažiem eiro ķešā
tā kā bēgles veikalos
tālā zemē svešā.
Augstos varas gaiteņos
neredz brūnās sienas,
kurās ārsti, māsiņas
vada garās dienas.
Un, kad laiks iet pensijā,
pateicība lielā
izdzen sirmo māmuļu
ubagot iet ielā
Augstos varas gaiteņos
skaita tik un pēta,
kurā mūsu nozarē
prece sanāk lēta.
Sagrozīs tad likumus,
nodokļus un domas,
lai tā peļņas nozare
neizkļūst no komas.
Pateicoties cilvēkiem,
kuriem nevaid varu,
Latvija vēl pretojas –
neļauj samīt garu.
Pateicoties zemniekam,
strādniekam un klerkam,
vēl joprojām veikalos
latvju preces pērkam.
Pateicoties liktenim
lauku sētā augu;
pateicoties liktenim
apkārt daudz man draugu.
Partejiskās būšanas,
lielās šķiru kaujas,
nesalauzīs draudzību,
ko vieno darba saujas.
Sirdī nesu brīvību,
jūrmalu un Mildu;
ar mīlestības uguni
cenšos apdzēst ķildu;
cilvēkus es vērtēju
pēc viņu rokām veiktā,
nevis augstās tribīnēs
tukšās runās teiktā!
Skatos ziņu forumos –
atkal dala varu:
kurš ir vairāk pelnījis
valdīt nu pār baru;
un neredzu un nedzirdu,
ka rūpēs kāds par tautu,
jaunizceptiem kangariem
mūs aizmirst neatļautu…
