ja kāds dzejdaris, rīmotājs vai vārsmotājs saka, ka zemāk līdzīgiem vārdiem ietērptas jūtas nav viņa vārsmu krājumā – neticiet! Alfa – ja kāds nezin, nozīmē “pirmais”. Nākošā ir “beta”
Gaišos matos atspīd liesmas,
krūšu galos saule spīd
Tavas rokas tā kā dziesmas
pāri manām krūtīm slīd!
Gurni vilņojas kā jūra,
Tavas lūpas mēmi sauc –
ugunskuru Tevī kūra
viss, kas ļauts un neatļauts!
Acīs Tavās tikai bauda,
savāds karstums lejup slīd,
tur kur īstas kaisles jauda
līdz šim tik neizsmelta mīt!
Tavu kailo krūšu glāsti,
Tavu matu maigais zīds –
tā kā fantastiski stāsti
lasās kamēr uzaust rīts!
Nakts jau pārvēršas par dienu,-
Tev nemaz nav viņas žēl –
lūpas čukst tik frāzi vienu:
mīļais, skūpsti mani vēl!
Tu jau kā vienmēr uz strīpas, vārdi kabatā nav jāmeklē. Tā turpināt!
🙂