Homo latvietis

Viņš galvu augstu turēja.
Trīs zvaigznes viņu veda.
Par brīvu zemi sapņoja.
Bez svešu varu leda.

Gatavs visai pasaulei
Pierādīt , ka spējam
Stāties pretim austrenim
Un arī rietumvējam

Bet gāja gadi. Vagari.
Ar svešiem kungiem nāca.
Pašu mājas kangari
Tēvu zemi māca.

Atņēma tie brīvību.
Atņēma tie sapni.
Atņēma to vienīgo
Par ko mēs bijām lepni.

Latvietis
Viņš liecas, liecas
un izliekas,
ka viss, kas apkārt
notiek
uz viņu neattiecas

Homo latvietis –
lepns savā spītā
aizmirsis, kā sapņoja
atmodas viņš rītā

Milda, zvaigznes turot,
raud svešu apčurāta.
Skatoties, kā Latvija
Tiek svešiem izdāļāta.

Par savu tautu viņa raud.
Par likteni, kas tautai draud.
Bet tā tik spītā liecas, liecas –
Un izliekas, ka labi būs
Ka tas uz viņu neattiecas

Man sētā sniegavīrs tāds pats –
jau kuro nedēļu stāv spītā
cerēdams, ka ziema vēl,
no saules pasargās ik rītā

No saimes palicis viņš viens
stāv apčurāts un vainīgs
ka tāds nu latvietis viņš ir:
kaut ko mainīt bailīgs

Latvietis
Viņš liecas, liecas
un izliekas,
ka viss, kas apkārt
notiek
uz viņu neattiecas

Homo latvietis –
lepns savā spītā
aizmirsis, kā sapņoja
atmodas viņš rītā

Viņš galvu augstu turēja.
Trīs zvaigznes viņu veda.
Par brīvu zemi sapņoja.
Bez svešu varu leda.