Pēdējais dialogs

Tu saki: “Vēl dzīvo!.”
Es saku: “Vairs negribu.”
Tu skaties klusi,
Laikam vēlies atrast manu citu pusi.
Uz galda malas krūze dziest,
manā sirdī ir tukšums,
smags kā laukakmens ,
un negribas to mest prom.

Tu jautā: “Kur paliki?”
Es saku: “Tepat.”
Bet aizlūst balss,
jo sirdī vien man sals.

Tu saki: “Paliec.”
Es saku: “Nezinu kā.”
Tu saki: “Vēl varam.”
Es saku: “Viss garām”
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.”

Tu saki: “Paskaties uz mani.”
Es mēģinu, bet acīs smeļas sāls.
Viss, kas bija tuvs – 
Tagad liekas tāls.
Slīd lēnām tumsā nakts,
un katra Tavu vārdu takts
dzen dziļāk tajā vietā,
kur vēl joprojām dzīvs Tavs vārds.

Tu čuksti: “Nepazūdi.”
Es saku: “Tas būs grūti.”
“Tevi mīlu”, prāts klusi čukst,
Bet sirds tik monotoni pukst.

Tu saki: “Paliec.”
Es saku: “Nezinu kā.”
Tu saki: “Vēl varam.”
 Es saku:“Viss garām.
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.”

Tu saki: “Ja es palieku?”
Es saku: “Tad varbūt
šī plaisa krūtīs kļūs par jaunu ceļu.”
Tu saki: “Un ja ne?”
Es saku: “Tad nezinu,
kur spēku dzīvot lai es smeļu.”,
Jo, kamēr skatos Tavās acīs,
Sirds man: “Mīlu!”, atkal sacīs,
Taču sirds jau krūtīs dziest –
Pagājušo neatgriezt.

Tu saki: “Paliec.”
Es saku: “Nezinu kā.”
Tu saki: “Mēs vēl varam.”
Es saku: “Viss jau garām.
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.” 

“Mēģināt ļauj.”
Es saku: “Sirds mana izdeg.
Jau ēnas to kļauj.”
Tu saki: “Paliec.
Vēl nedaudz. Mazliet”.
Es saku: “Nevaru.
Mana saule jau riet” 

Un, apklusdama,
Sirds man čukstēs klusi:
“Es Tevi gaidīšu
Tai nezināmā pusē”