Stopotāja Zanda
Agrs rīts. Kad zālē rasa.
Migla vieglus vālus veļ.
Ceļa malā maziņš meitēns
pretim savu īkšķi ceļ.
Pieturu. Uz Rīgas pusi.
Vajagot. Kur darbi sauc.
Parasti uz citu vietu
viņa rudens pusē brauc.
Kāda runa! Kāp tik iekšā!
Arī man uz darbiem prāts.
Jautrākas jau ir tās verstis,
ja tev blakus cilvēks kāds.
Tā nu braucam. Vieglas pļāpas.
Kā pa dzīvi, meitēn, iet?
Klausos viņas balsī jaukā,
negribas pat ātri skriet.
Šis un tas. Par šo un to.
Ātri skaitās ceļa stabi.
Sevi pieķeru pie domas,
ka man mierīgi un labi.
Ieskatos. Ar citām acīm.
Košās lūpas saulē mirdz.
Jūtu es, ka visi vārdi
meičai tiešām nāk no sirds.
Acu dziļumos mīt jūra.
Kuplos matos dienvidvējš.
Balss, tik skanīga un rāma,
kaut ko dziļi sirdī plēš.
Un, kad skaļās Rīgas ielās,
katram savi ceļi sauc,
nezinu, kamdēļ, bet prasu:
vai man piezvanīt būs ļauts?
Un, kad cipariņiem galā,
rakstu: ZANDA, galvā man,
tā kā atbalss Skaņākalnā,
seno dienu valsis skan…
Varbūt dienas paies, gadi;
varbūt mūžs vai mirklis īss,
vēlreiz satiksimies abi,
tad, kad miglā rasa līs.
Acīs jūra krastus glāstīs,
lūpās mēmi dzeja dzims;
par neko tik daudz tās stāstīs,
kamēr saule jūrā grims.
Un, kad mēness izkārs zvaigznes,
klusumā, kad runā sirds,
ļausimies, lai sapņi aiznes
tur, kur ceļš pār jūru mirdz!
