Skulte. Aģe. Jūra
Kaut kā pēdējos gados asociācijas: Zudusī Latvija, jūra, zvejniecība, Skultes osta, Aģe, Zvejniekciems ir savērpušās kamolā un rada atbalsi domās un sirdī. Gribētos jau veltīt Skultes ostai arī sliktus vārdus par “Latvijas zelta” izpārdošanu ārvalstīm, taču ne jau jūra vai osta ir vainīgas, ka tāda ir tā mūsu valdīšanas politika… Mūzikālā apdare arī priekš manis bija kas jauns, jauni mūzikas instrumenti. gāja grūti, kamēr noķēru čakru.::) Man tā liekas… un dziesma jau nav par ostu
Skultes ostā gadu simtiem
Laivas, kuģi nāk un iet
Vējš kā vecs stāstnieks klusām
pāri liedagam vārdus kaisa
Jau no agra pavasara
Kad saule aust un saule riet
Smiltīs pēdas
Sāls uz lūpām
Viļņi šeit par pagātni mums stāsta
Skultes ostā
Vēl Aģē elpo senais laiks
Tur krastā krājas dzīves stāsti
neļauj atmiņai iet postā
Skultes ostā
Kur paaudzes ar plaukstām jūru smēla
Mēs vēl turam tīklus rokās
Kaut arī reizēm
Tikai atmiņās
Apkārt Skultei senas dzimtas
Jūrā savus tīklus lika
Un pie loma katru rītu
Bagātīga viņi tika
Tiem nakts kā sega pāri krīt
Rīts kā maize silta viņus gaida
Tiem Skultes bāka ceļu rāda
Bērnu smiekli pagalmos
tos mājup sauc
Skultes ostā
Vēl Aģē elpo senais laiks
Tur krastā krājas dzīves stāsti
neļauj atmiņai iet postā
Skultes ostā
Kur paaudzes ar plaukstām jūru smēla
Mēs vēl turam tīklus rokās
Kaut arī reizēm
Tikai atmiņās
Kaut tagad nav
Tāpat kā senāk
Un zvejas laivas
Aģes grīvā nenāk
Mums pieder jūras krasts
Šī rasa
Šis rīts
Šī straume
Un svešiem nenopirkt
Šo zemi
Ko jūra sargājusi paaudžu garumā
Skultes ostā
Vēl Aģē elpo senais laiks
Tur krastā krājas dzīves stāsti
neļauj atmiņai iet postā
Skultes ostā
Lai vai kādi žogi celti
Mūsu balsis smiltīs paliks
Mūsu vārdus ūdenī
atmiņas kā enkuri
vēl ilgi turēs ciet
Šī dziesma nav par ostu
Šī dziesma ir par jūru
Par tiem kas jūru mīl un saudzē
Par tiem, kas miglā ceļu zin
Par Aģi, kas patvērumu
Vētrā dod
kur atmiņas sev mājas rod
un laivas rītā sievas gaida
