Atmodas darba diena

Ir dzīve pilna ideju,
ir atziņas un graudi
un arī tāda humora,
ka smejies tu vai raudi!
Bij šodien viens te atnācis
mētelī no tafta
un prasīja: vai nezinot,
kur atrodoties nafta…

Es atbildu, ka zinu gan,
tā dzīvo zemē iekšā,
tik nevaru tikt viņai klāt,
jo Jeļcins sēž tai priekšā!
Bet saka viņš, ka muļķis es,
viņš zin, ko likt tur lietā,
jo vajagot tik Jeļcinam
grūst kaut ko īstā vietā!

Muļķis tomēr ir viņš pats,
jo izmet tādu stiķi –
kad prasu: vai tur apaļš der?
vīrs saka, ka vajg piķi!

Pēc brīža ienāk vēl vien kungs,
viscauri ģērbies ādā;
tāds iespaids, ka par briežkopi,
viņš kaut kur tundrā strādā.
Viņš ģīmi niknu sataisa
un prasa balsī skarbā,
lai aizdodu šim miljonu –
šis gribot laist to darbā…

Viņš došot peļņā procentu
un vēl tur kādu daļu,
lai es tik acis aiztaisot
un ļaujot viņam vaļu.
Tik tiešām traka pasaule –
es prasu, ko šis tirgo:
neesot nekas tur liels –
no tā tik pauti mirgo!

Es tūdaļ pat jau sāku just,
kā plūst no biksēm stari
un tūdaļ saku cienītam:
“Vai iziet ārā vari?

Vēl durvis nav aiz viņa ciet,
kad cits jau iekšā laužas,
pie manām krūtīm smagi krīt –
par parlamentu gaužas…
Viņš esot kārtīgs zemessargs,
kam tuva paša tauta
un kurai vēl šo baltu dien
vēl brīvība nav ļauta.

Kliedz valdība un parlaments:
“Mums armiju vajg drošu!
Tai tankus vajg un raķetes
un uniformu košu!
To dosim karotājiem mēs,
dot gataviem pa mordu,
lai sūtītu tos cīniņā
pret imigrantu ordu!”
Un tūdaļ visā pasaulē
skan emisāru raudas:
“Jūs par mums vēl dzirdēsiet!
Tik dodiet drusku naudas!”

Bet paiet dienas, mēneši
un plok jau kauties griba,
jo vai tad tas ir karavīrs,
ja tam tik rokās stiba?
Vīrs runāt beidz, es tīri slapjš,
sirds žēlabās man raujas:
es laikam pašvaks komersants –
prāts emocijām ļaujas!

Es kungam prasu: ko viņš grib,
kā palīdzēt es varu?
Vai manos spēkos tiešām ir
tam līdzēt vinnēt karu?
Mans dārgais, labais zemessargs
velk ārā repšu kaudzi,
ko savācis ir bataljons
un tam vēl līdzi daudzi.

“Ak cienītais! Jums blatu daudz!
Mums nevajg maijpuķītes!
Dabūniet man tankus trīs
un dažas raķetītes.

Klāt pieliekat vēl pistoles
un granātas ar pasi,
un tad jau tautas vēsturi
mēs izmainīsim krasi!”

Man domās tūdaļ parādās
gan Daugavpils, gan Ranka:
brauc mūsu brašais zemessargs –
kaut vīzēs, bet uz tanka!

Bet tomēr esmu komersants,
kam tirgot tieksmes lielas
un labāk redzu valdību
izmestu uz ielas.
Kad valdība un parlaments
par savām ķešām domā,
tad latvietim ir gŗuti būt
biznesmeņa lomā.

Pie tādas politikas mēs
drīz sveiksim krievus Rīgā,
jo mūsu tautas meldiņu
kāds stipri greizi čīgā!
Un tādēļ kungam saku es:
uz valdību vajg cerēt
un pašu krāto naudiņu
par sviestmaizītēm tērēt.
Lai sociālās programmas
reiz būtu īstenība –
vajdzīgs nevis karaspēks,
bet stipra tautas griba.

Pēc pusdienlaika atnācis
es redzu kundzi priekšā,
kurai acis uzmetot,
redz kaut ko sliktu iekšā.
Tā slaidi krēslā apsēžas
un iepleš kājas plati,
lai es uz reizi aptvertu,
kur jāraida ir skati.

Šī esot firmas pārstāve,
kas rietumos ir godā
un reklamējot seksu –
vai gultā tas vai bļodā.
Tai esot kaudze žurnālu,
ko vajgot likt tik lietā
un iztirgot pie stacijas
vai kādā citā vietā.
Šī paredzot man prēmiju,
ja uzņemšos šo lietu –
tik vajag laiku nozīmēt
un, ja gribot, vietu.

Kad kautrīgs acis paceļu –
vai noģībstu no trika:
sež manā priekšā kundzīte –
bet galīgi nu plika!

Jā, tā nu gan ir reklāma!
Kā strādā rietumfirmas!
Ja šitā plikas izmesties
var latvju kundzes sirmas!

Kad vakarā es pārvelkos
no smaga darba mājās,
ir radies pilnīgs vakuums
gan galvā, gan ar kājās.
Tā paiet mana darbdiena
un viņai līdzi citas
un līdzīgus šiem piemērus
var atkārtot bez mitas.