Pēdējais dialogs

Tu saki: “Vēl dzīvo!.”
Es saku: “Vairs nevaru.”
Tu skaties klusi,
Laikam vēlies atrast manu citu pusi.
Uz galda malas krūze dziest,
manā sirdī ir tukšums,
smags kā laukakmens ,
un negribas to mest prom.

Tu jautā: “Kur paliki?”
Es saku: “Tepat.”
Bet aizlūst balss,
jo sirdī vien man sals.

Es saku: “Paliec.”
Tu saki: “Nezinu kā.”
Es saku: “Vēl varam.”
Tu saki:: “Viss garām”
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.”

Tu saki: “Paskaties uz mani.”
Es mēģinu, bet acīs smeļas sāls.
Viss, kas bija tuvs
Tagad liekas tāls.
Slīd lēnām tumsā nakts,
un katra Tavu vārdu takts
dzen dziļāk tajā vietā,
kur vēl joprojām dzīvs Tavs vārds.

Tu čuksti: “Nepazūdi.”
Es saku: “Tas būs grūti.”
“Tevi mīlu”, prāts klusi čukst,
Bet sirds tik monotoni pukst.

Es saku: “Paliec.”
Tu saki: “Nezinu kā.”
Es saku: “Vēl varam.”
Tu saki:: “Viss garām”
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.”

Tu saki: “Ja es palieku?”
Es saku: “Tad varbūt
šī plaisa krūtīs kļūs par jaunu ceļu.”
Tu saki: “Un ja ne?”
Es saku: “Tad nezinu
kur spēku dzīvot lai es smeļu.”,
Jo kamēr skatos Tavās acīs
Sirds man: “Mīlu!” Atkal sacīs
Taču sirds jau krūtīs dziest –
Pagājušo neatgriezt.

Tu saki: “Paliec.”
Es saku: “Nezinu kā.”
Tu saki: “Mēs vēl varam.”
Es saku: “Viss jau garām.”
Mana dzīve ir kā uguns,
bez Tevis nedeg,
bez Tevis dziest.
Nav jēgas vairs pagales
oglēs mums sviest.
”Tu saki: “Mēģināt ļauj”
Es saku: “Sirds mana izdeg.
Jau ēnas to kļauj.”
Tu saki: “Paliec.
Vēl nedaudz. Mazliet”.
Es saku: “Nevaru.
Mana saule jau riet” …

Un apklusdama
Sirds man čukstēs klusi:
Es Tevi gaidīšu
Tai nezināmā pusē…