Skulte. Jūras mala. Stunda vēla. Sēžu. Meditēju …
Meitene ar slaidām kājām
vēlā stundā peldēt iet,
vientulīgā jūras krastā
ka tā viena, viņai šķiet
Pēdējais no saules stariem
viņas gurniem pāri slīd –
tad, kad nosacītās drēbes
tai pie kājām zemē krīt…
Meitene ar slaidām kājām
baltās viļņu putās brien,
putu mežģīnes tik baltas
viņas kailos gurnus sien
Viņa apstājas uz mirkli,
rieta blāzmu rokās tver
un, kā gulbis, tā, tik cēli,
baltām krūtīm jūru ver…
Meitene ar slaidām kājām
ziemas vidū prātā man;
meiteni ar slaidām kājām
vēlreiz gribas redzēt man
Meitene ar slaidām kājām
atmiņās kā saules stars –
viņu meklēt vienmēr eju
kad ir saulains novakars…
Apsēžos kaut kur starp smilgām,
gaidu es, kad saule riet:
sirds ir pilna saldām ilgām –
ka tā šonakt atnāks, šķiet!
Es pie viņas slaidām kājām
kritīšu kā gaisīgs zīds;
kā vismaigākās no putām
klāšu tās, līdz ausīs rīts…
Meitenei ar slaidām kājām
acīs vizbulītes zied;
pusnakts vēja liegā pūsma
viņas krāšņos matos dzied!
Meitene ar slaidām kājām
vēlā stundā peldēt iet,
turu to uz maigām rokām –
laiks ir apstājies, man šķiet!
2003
