Viena pati, upes krastā
gauži raudot meiča skumst
Viņas vaidziņš saules gaisā
tā kā mākonītis tumst
Asariņas plūst ar straumi
varavīksne tajā dzimst
bēdāties par ļauno dzīvi
jaukā meiča nenorimst
Ko tu skumsti, mana jaukā?
Laiks ir liktenim ko lūgt!
Nevar tā šais jaukās dienās
tā kā purva sēnei rūgt
Paiet dienas, paiet gadi,
katrs mirklis projām iet –
vajag katru īsu brīdi
laimes putnu turēt ciet
Nelej asaras tu gauži
nebaidies un pretīm nāc
gan jau plašā dzīves ceļā
tevi samīlēt spēs kāds
Kamēr jauna Tu un skaista
tikmēr ņem, ko dzīve dod
Tikai tam, kas spējīgs atdot,
liktenis var pretīm dot!
KOMENTĀRI