Meitene - Mežāzis
Meiteni-Mežāzi domās es zīmēju.
Krāsainus skūpstus tai apkārt es līmēju.
Meitene-Mežāzis. Jauka kā paija.
Meitene-Mežāzis. Vārdiņā – Aija
Zīmēju uzacis, zīmēju acis.
Tajās ir atvars un velnišķīgs tracis.
Tajās ir ziņkāre. Tajās ir spēks.
Mežāža kautrība. Mežāža grēks…
Kaislīgas lūpas aicinot smaida.
Kaut ko vēl vairāk par skūpstiem tās gaida.
Mežāža kaisle tur, valdzinot, sauc –
sola tā visu, kas ļauts, neatļauts
Meiteni-Mežāzi domās es zīmēju.
Krāsainus skūpstus tai apkārt es līmēju.
Meitene-Mežāzis. Jauka kā paija.
Meitene-Mežāzis. Vārdiņā – Aija
Zīmēju matus, pār pleciem kas vijas.
Krāsas un smaržas reibinot mijas.
Iegrimstot tajos saprāts var zust –
Mežāža gaisību sirds kad sāk just
Mežāža austiņa vēlas, lai čukst
vārdiņus mīļus par to, kā sirds pukst.
Vārdiņus aušīgus, muļķīgi klīrus,
vārdiņus rupjus un reizē tik tīrus
Meiteni-Mežāzi domās es zīmēju.
Krāsainus skūpstus tai apkārt es līmēju.
Meitene-Mežāzis. Jauka kā paija.
Meitene-Mežāzis. Vārdiņā – Aija
Meitenes portretu domās es salieku.
Nopūšos klusi un zīmuli atlieku –
kā gan ir kopā saliekams tas,
par ko man nav zināms vēl it nekas?
