Meiteni-Mežāzi domās es zīmēju.
Krāsainus skūpstus tai apkārt es līmēju.
Meitene-Mežāzis. Jauka kā paija.
Meitene-Mežāzis. Vārdiņā – (uzmini nu!)
Zīmēju uzacis, zīmēju acis.
Tajās ir atvars un velnišķīgs tracis.
Tajās ir ziņkāre. Tajās ir spēks.
Mežāža kautrība. Mežāža grēks…
Kaislīgas lūpas aicinot smaida.
Liekas, ka vairāk kā skūpstus tās gaida.
Mežāža kaisle tur, valdzinot, sauc –
sola tā visu, kas ļauts un nav ļauts
Zīmēju matus pār pleciem kas vijas –
krāsas un smaržas reibinot mijas.
Iegrimstot tajos saprāts var zust –
Mežāža gaisību sirds kad sāk just
Mežāža austiņa vēlas, lai čukst
vārdiņus mīļus par to, kā sirds pukst.
Vārdiņus aušīgus, muļķīgi klīrus,
vārdiņus rupjus un reizē tik tīrus
Meitenes portretu domās es salieku.
Nopūšos klusi un zīmuli atlieku…
Kur gan Tu esi, meitene (uzmini nu!)?
Meitene-Mežāzis. Jauka kā paija.
KOMENTĀRI