Sarunas ar Aivieksti

Tūkstošiem gadu ceļu sev graužot,
akmeņus veļot un ledājus laužot.
Pie Daugavas, mātes, Aiviekste iet,
lai kopīgi dotos, kur saulīte riet …
 
Augustā Aiviekste, klusa un bikla.
Dodas pie mātes pēc ierasta cikla.
Martā un novembrī kā skuķe tā skrien –
Brālītis, Lubāns, dod spēkus ikdien …,
 
Prot Aiviekste čalot, prot Aiviekste smiet …
prot bēdāties viņa un asaras liet …
Prot likteņus vienot, prot likteņus šķirt …
Draugiem dot dzīvot,  naidniekiem – mirt …
 
Varenie ozoli Aivieksti sargā,
gan vasaras svelmē, gan ziemā bargā.
Velta tie Aiviekstei skatienus siltus,
ceļot ar ēnām pār straumi tie tiltus.
 
Sēžu un skatos, kā Aiviekste plūst.
Akmens, kas sirdī, gatavs jau lūzt.
Ozola ēna, galvu glāstot, man čukst:
dzīvi vajg mīlēt, kamēr sirds tava pukst …
 
Prot Aiviekste čalot, prot Aiviekste smiet …
prot bēdāties viņa un asaras liet …
Prot likteņus vienot, prot likteņus šķirt …
Draugiem dot dzīvot, naidniekiem – mirt …
 
Aiviekste pasmaida. Čalojot saka:
“Paskaties, draudziņ, cik dziļa man taka.
Visu to slikto, ko dzīve tev nes,
palaid pa straumi, kā daru to es.”
 
Visu to slikto, ko dzīve tev nes,
palaid pa straumi, kā daru to es.”