Avotiņš

Kad zemi daudzi izpirka,
par saimnieku tie smēja …
Kurš zemi gludu, līdzenu
izpirkt negribēja …

Ka tīkami tam pauguri,
kas apauguši mežiem.
Kur, likās, tikai mājvieta
aļņiem, lapsām, ežiem …

Bet daži gadi pagāja,
liels karstums zemi māca
un tad pie vīra apsmietā
lūgties citi nāca …

Jo no zemes kalnainās,
kā vienmēr, sūcās viņš:
smiedamies un čalojot –
jautrais avotiņš …

Ollā-rī, ollā-rā,
teku rītā, vakarā …
Ollā-rī, ollā-rā,
ziemā es un vasarā …

Ollā-rī, ollā-rā,
garām nepaiesi …
Ollā-rī, ollā-rā,
ja saujās neiesmelsi …

Tas sencis sen jau aizsaulē,
par kuru visi smēja …
Daudzām jaunām paaudzēm
Strautiņš palīdzēja …

Noklausījies stāstu šo,
pie viņa šodien gāju:
dzerot viņu izbaudīt
un krūzē nest uz māju …

Var izsīkt upes, ezeri;
var kari pāri iet.
Bet avotiņš bez apstājas
dod sevi saujās liet …

Ollā-rī, ollā-rā,
teku rītā vakarā …
Ollā-rī, ollā-rā,
ziemā es un vasarā …

Ollā-rī, ollā-rā,
garām nepaiesi …
Ollā-rī, ollā-rā,
ja saujās neiesmelsi ..