Es, meitiņa …

Es meitiņa, laukos augu
Rīgā braucu mācīties
Kam man vajag lauku mājas
Garās dobēs locīties
 
Tētis mani gari rāja
Znotu viņam vajadzēj
Es pa Rīgu tusēt gāju
Īsto atrast nevarēj
 
Vieni šķībi, citi greizi
Pāri lūpai knapi spļauj
Tādus rādīt savam tētim
Sirdsapziņa neatļauj
 
Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Tikai nezinu vai laukos
Redzēsi tu abus mūs!

Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Tikai nezinu vai laukos
Redzēsi tu abus mūs!

Laukos darba pārāk gana
Cirvja kāts bez gadžetiem
Vēji pūš un mūsu mamma
Strādāt liek pa vakariem
 
Arī sociālos tīklos
Tādu kadru neatrast
Kurš zin nosaukt debespuses
Un vēl malku skaldīt prast
 
Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Tikai nezinu vai laukos
Redzēsi tu abus mūs!
 
Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Tikai nezinu vai laukos
Redzēsi tu abus mūs!

 
Taču, ja nu notiek brīnums –
Agronomu satikšu
Kam ne tikai ģīmis vietā,
Kuram arī patikšu
 
Tad viņš dzīvos tik pa laukiem
Sēs un stādīs, ars un pļaus
Mīlēs mani kāda esmu
Un pa Rīgu tusēt ļaus
 
Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Tikai nezinu vai laukos
Redzēsi tu abus mūs!

Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!
Nedusmojies, lūdzu, tēti!
Pacieties, gan znotiņš būs!

Paldies, ka Tu man esi, Tēt!