Par dzērieniem

Tas bij tajos juku gados:
Ar deficītu bijām rados,
Jaunie jau to nesastapa,
Izvēle cik bija knapa …
 
UPS!!!
 
Tā tas bijis, ir un būs –
kaut kas šķir un vieno mūs.
Cilvēks cilvēkam ir draugs,
ja tos abus vieno raugs.
 
Kādreiz pilsētās un laukos,
visvisādos slēptos traukos,
sevi cienījošās mājās
kandžu dzina tā, kā klājās.
 
Darbā laida zirņus, bietes,
tupeņus un citas cietes.
Visu to, kur cukurs iekšā,
latvju tauta ņēma priekšā.

Un, kad līkās trubas galā,
vasarā vai ziemas salā,
pirmais spirta piliens rodas,
tauta līksmot tūliņ dodas …
 
Tagad viss nav tā kā senāk –
jaukais piliens ciemos nenāk.
Šņabis lētais nu ir modē
Un to var dabūt katrā bodē.
 
Šampanietis ir priekš dāmām,
Vīns priekš jaunkundzītēm rāmām.
Brendijs puišiem prātu jauc,
“Koņjaciņu!” Vīri sauc.
 
Ja vajg eksotisku baudu,
Lūdzu: Maksā tikai naudu!
Būs tev tekila un rums,
viskijs kāds vai liķier’s glums.
 
UPS!!!
 
Arī studentam ir labi,
ja tam maciņš neļauj šņabi:
var viņš trennēt lētus alus,
kamēr mīzdams atdos galus
 
Nu un laukos, kā tur sokas?
Ko tur dzer, lai mēle lokas?
Vai uz plīts tur brāga vāras?
Vai pēc krutkas iet pie Māras?
 
Laukos lētais spirts ir godā.
Spekulanti apkārt lodā
un ikvienā sādžā lielā
tos var atrast katrā ielā.
 
Pārdodami, viņi klusē,
ka tur tālāk, rietumpusē,
šito ģifti morgos tērē –
miroņiem uz miesām smērē.
 
Tāpēc jau viņš ir tāds lētais,
šamais ugunsdzēriens svētais!
Tiem, kam divreiz gadā alga,
saprotams, tas ir vienalga …
 
Agrāk kandža bij’ ar smaku,
Darīja tas dažu  traku.
Tagad brūvē to tik labi,
ka var domāt, ka dzer šņabi.
 
Laiciņš iet un dzīve mainās,
nu jau mūsdienīgās ainās…
Prom zūd tradīcijas vecās,
vai ar jaunām vēsmām precas.
 
Tā tas bijis, ir un būs –
dzērāt, dzerat, dzersiet jūs!
Kāda šķirba – cik kam alga?
Latvieši jau dzers vienalga!
 
JĀ!
JĀ!
JĀ!