Pietiek …

Ir astoņdesmit devītais –
jau mostas tautas gars
un aizliegtajās debesīs
jau jaušams gaismas stars

Par spīti visiem liegumiem
no vecmāmiņu pūra
mēs tādas dziesmas rakstījām
kas citu dzīvi būra

Mēs dziedājām par brīvību,
par ceļu ko mēs gājām,
lai zvaigznes atkal mirdzētu
pār mūsu senču mājām

Mēs visi sirdīm atvērtām
gaidījām to brīdi,
kad patiesība uzvarēs
un rimsies tukšie strīdi

Mēs savu Mildu sargājām –
uz barikādēm gājām
un savu valsti vēlreiz celt
mēs kopā spēkus krājām

Kad beidzot brīvi atguvām,
mēs ticējām ik vārdam –
mēs akli elkiem sekojām,
kas teicās ceļu rādām

Mēs ticējām, kad Eiropai
tie pievienoties lika,
jo tad mēs būšot bagāti
un nebūs valsts mums plika

Mums stāstīja cik labi būs
Ja būsim progresīvi
lai vienoti un zaļi
pielūgtu šo dzīvi

Un kad no augstām tribīnēm
joprojām mums to sola
ka melo tie, nu zinām mēs –
to māca dzīves skola

Tāpēc mēs, kā toreiz,
dāvinām jums dziesmas;
cerībā, ka aizdegs tās
sirdī svētās liesmas

Ka modīsies reiz tautas gars
ka atvērsim mēs acis
un kopā vēlreiz sanākot
Skaļi tauta sacīs

Pietiek! Pietiek melot…
Pietiek postā grūst…
Nevajag mūs aicināt
Lai atkal vadzis lūst!