Rukšu dziesma
Tika sarakstīta “oranžajos” laikos 2007. gadā. Oranžo vairs nav – citā kulē mājo, taču tieksme mūsu dzimteni pārvērst par eiropas kūti ir palikusi
Redz kur zīle, ruk ruk ruk,
un vēl un vēl un vēl –
kaut ar esmu pieēdies,
tak, atstāt, ruk ruk, žēl
Gan jau kādam kūtsgalā,
ruk ruk, noderēs –
biedrus tak un radiņus
mīlam, ruk ruk, mēs
Saldas saknes ozolam,
ruk ruk, dzimtā pusē –
viņas čakli graužam mēs,
bet ozols, ruk ruk, klusē
Zelta pautus šūpojot,
ruk ruk, sēžam krēslos
un skatāmies, kā pārējie
rokas, ruk ruk, mēslos
Ruk ruk, eiriki jo aši
ripo mūsu ķešā paši
Ruk ruk, dienu
ruk ruk, nakti
dziesmai šai mēs sitam takti
ruk ruk ruk ruk ruk …
Brīnas tauta, ruk ruk ruk,
cik ilgi mēs pie varas –
tāpēc jau, ka rokas mums
patiešām, ruk ruk, garas
Ja piegriezīs mums astīti,
ruk ruk, par tumšām lietām –
tad vienkārši mēs ruksīšus
mainam, ruk ruk, vietām
Vai kādā mazā pagastā,
ruk ruk, vai lielā Rīgā –
ar tādiem pašiem sprukstiņiem
mēs, ruk ruk, vienā līgā
Un tas nekas, ja sūdos mēs,
ruk ruk, līdz pašam snuķim –
vai tādēļ vajag baidīties
šķirnes, ruk ruk, suķim
Ruk ruk, eiriki jo aši
ripo mūsu ķešā paši
ripo mūsu ķešā paši
Ruk ruk, dienu
ruk ruk, nakti
dziesmai šai mēs sitam takti
ruk ruk ruk ruk ruk …
2007