Svaigi burkāni

Taisni nelabi sāk palikt,
kā to visu kopā salikt:
kas šai zemītē ir jauns,
par ko ir prieks, par ko ir kauns.
 
Prieks, ka robeža vēl dzīva
un ka Latvija vēl brīva …..
Ka beidzot trāpīts dronam vienam …..
ka Kulbergu mazliet, bet cienam …..
 
Kauns, ka vienotība turas,
Azovi pūš kara burās …..
Kauns, ka naciķi par varu
Cīnoties grauj tautas garu
 
Runāt neļauj krievu mēlē,
Taču grib, lai krievi vēlē;
Paši karot negrib iet –
Prot kā kvankšķi tikai riet
 
Arī progresīvo šlaka
Visur tur, kur mēslu smaka:
Ar savu ļeņinisko smaidu
Atkal Rīgā rīko praidu …..
 
Nu un ierēdņi, tie sten –
Nav tie strādājuši sen;
Raduši, ka neaiztiek …..
Tagad Kulbergs strādāt liek
 
Tas par slikto. Kur vēl prieks?
Saredzams man nav pat nieks:
Viss pa vecam, tautai labi;
Dzimstam, mirstam, dzeram šņabi
 
Jaunus burkānus mēs graužam
Un stīvo rievu galvās laužam:
Vai tas, ko sola, kritīs makā?
Vai atkal zudīs laika akā?
Vai tas, ko sola, kritīs makā?
Vai atkal zudīs laika akā?