Kur esi, latvieti?
Kad barikādēs stāvējām
Mēs – jauns un vecs.
Vēsturi mēs mainījām:
Pie pleca bija plecs
Mēs saviem bērniem stāstījām,
Cik skaista dzīve būs
Un paši tam mēs ticējām,
Ka brīva tauta kļūs
Kad ceturtajā gadā
Kangari mums teica:
“Mums Eiropā būs labāk”! –
tauta viņus sveica
Bet gāja gadi, līdzi tiem
tauta klaidu ceļos –
Liela daļa pasaulē;
Liela daļa veļos
Arī latu padirsām,
Jo euro spožāks likās
Kā jāstrādā mēs piemirsām
Un grimām ķildās sīkās
Tagad greizi saliekti
Vēl turamies, cik jaudas:
Bez brīvības, bez tautiešiem,
Bez zemes un bez naudas
Kangari vien vairojas
labdari un klauni
Un drīz šo zemi izpārdos
Līdz pēdējam šie dauni
Bet latviets liecas tik un liecas
Savā lepnā kalpa spītā
Un nevēlas viņš saprast
Ka nebūs zemes šīs jau rītā
Viņš akli gaida Imauntus
vadoņus viņš gaida
un, kā Mildu apčurā,
skatās viņš un smaida
Un runā runā runā runā
Stāsta, kā var labāk būt,
un pats tai laikā vairāk liecas
Un bezcerību sevī jūt
Paskaties tu pats uz sevi:
Vai spēj tu barikādes celt?
Vai grūti vēsturē ir atrast,
kur jaunai dzīvei spēkus smelt?
Bet nē! Tu sociālos tīklos
Varens Lāčplēsis, nudien!
Un neredzi, kā dzimtai zemei
melna migla pāri lien …
