Alauksts

Alauksta krastā sēžu viens pats.
Alauksta plašumā veras mans skats.
Skatos, kā laivas pār Alaukstu slīd.
Šodien spīd saule, lietus būs rīt …
 
Tālajā krastā mašīnas trauc –
Ikdienas steiga, kā vienmēr, tās sauc.
Ziemeļu pusē vien vējš meldrus sloka,
Un vilnīšu ņirbu glāsta man roka.
 
Vēstīdams dzejā, vējš iepūš man sejā.
Vilnis man uzsmaida, niedrītes smej.
Alauksta dvēsele klusi čukst vējā:
“Noglāsti mani, pirms projām tu ej”
 
Alauksta dvēsele klusi čukst vējā:
“Noglāsti mani, pirms projām tu ej”
 
Vakarā vēlā, kad saule ir dusēt,
Pēc vakara peldes gribas vien klusēt.
Redzēt, kā gaismās pamostas krasts.
Gaidot, ka notiks kaut kas neparasts.
 
Kad mēness pār Alauksta plašumiem slīd,
Kā bagāts vīrs, Alauksts, sidrabā spīd.
Bagāts tas cilvēks, kas dzīvi šeit vada,
Paaudžu paaudzēs, gadu pēc gada …
 
Vēstīdams dzejā, vējš iepūš man sejā.
Vilnis man uzsmaida, niedrītes smej.
Alauksta dvēsele klusi čukst vējā:
“Noglāsti mani, pirms projām tu ej”
 
Alauksta dvēsele klusi čukst vējā:
“Noglāsti mani, pirms projām tu ej”
 
Alauksta dvēsele klusi čukst vējā:
“Noglāsti mani, pirms projām tu ej”