Par Mildas bikšelēm
Jau 2001. gadā Mildai mainīja bikšeles. Toreiz runu bija daudz un tāpēc sarakstījās:
Rīgas Mildai jauni brunči –
tagad politiskie runči
bariem viņai apkārt staigās,
pētīs bikšeles un klaigās:
Vieni bļaus, ka pārāk plika,
meklēs vainīgos, kas lika
ietaupīt un prasīs sodu
tiem, kas ņēma Mildas godu.
Citi puritāņus lādēs
un pat mazumiņu smādēs:
nav ko kautrēties no tautas –
visas brīvības mums ļautas.
Daži šito tirgu vēros
un pēc senām dienām sēros:
viņi tādu dzīvi ciena,
kad ir līnija tik viena.
Agrāk bija vienas krāsas,
visas tautas citām māsas,
bumbierenes bija rozā,
politika tikai prozā!
Vēl dažs labs šo jezgu pētīs,
labējos un kreisos svētīs:
tēvu pieminēs un māti –
viņi takš ir demokrāti!
Štrunts par to, ka tā ir Milda,
galvenais, ka sētā ķilda!
Demokrātija pa duļķiem
ķešās zvejos visiem muļķiem!
Minēs kāds, ka tur, virs galvas,
Mildas zvaigznes ir no alvas:
un ar pinnēm klātu seju,
veidos Saimā komiteju.
Kopā sanāks tie un spriedīs,
kura dārzā mēslus sviedīs –
tie par Mildas zaļo miesu
konkurentus sauks uz tiesu!
Lauzdams oponentu ledu
cits no tribīnes lies medu:
redz, cik mūsu Milda jauna,
tērpta, krāsota un glauna.
Jūs tak padomājiet paši –
tie tak tomēr tautas laši!
Ko te lamāties un spriest? –
Mūsu ķešai nevajg ciest!
Galvenais, ka atkal Milda
zvaigžņu stariem sirdis silda;
tāpēc bikšeles bez vainas –
gluži tā kā tautas dainas!
Vienkāršs cilvēks smejas klusi
ignorējot katru pusi:
vai nu asarās tas mirks,
ja par velti šitāds cirks?
Ja kāds lauku takas ies –
katrs šunels viņu ries…
Varas gaiteņos tas pats –
vienmēr redzams dzimtais skats!
2001
