Ceļinieks

Es ceļinieks, pār kalnu nācis,
kam gaismas pili meklēt prieks;
kas atmiņas pa graudam vācis,
kam dārgs ir katrs dzimtais nieks

Es ceļinieks, pār upi bridis,
kad miglā neredzams ir krasts;
kam bākas zvans ir sirdī sitis
un īstais ceļš caur ērkšķiem rasts

Es ceļinieks, kam svešas mājas –
tās katrā ziedā rodu pats;
kas katra kalna galā stājas,
lai sirdi priecē dzimtais skats

Es ceļinieks, kas tumsu bradā,
es ceļinieks, kas vienmēr iet –
vēl neizjustais mani vadā,
un nemīlētais arī, šķiet