90. gadu beigās Delfu Esplanādē “ganījās” spilgta personība. Dēvēja sevi par kritiķi…
Eju es pa centru, afišu stāv stabs:
rāda: mūsu kultūrā, kas ir slikts, kas labs…
Diena diezgan vējaina, laiciņš nedaudz salts,
stāv pie staba kritiķis, vecais Vilgens, Valts…
Izskatās viņš noguris, apmācies tam vaigs,
izmisīgi afišās meklē to, kas svaigs,
Un pie katra uzraksta svarīgi viņš saka:
šitas vīrs ir diletants, šitā sieva švaka…
Vienam dzeja – plaģiāts, otram – sekla doma,
trešais – tikai laucinieks, citam – sveša loma…
Kāds ir tikai narkomāns, zinātnieks ir blēdis,
bet tas vīrs, uz afišas – pārāk labi ēdis…
Tā te stāv viņš nosalis, pelēcīgi balts,
vecais īgņa, kritiķis, mūsu Vilgens, Valts…
Afišas kad izbeigsies, internetā līdīs –
lādot citu dzejoļus, šis no prieka svīdīs…
Paskatījos vīriņā – sirdī sabriest žēlas…
Kāpēc jaunos dzejniekus nonievāt viņš vēlas?
Katram jānes ir savs krusts… Katram sava tarba…
Rakstiet, mīļie dzejnieki! Lai Valtam pietiek darba!
2000., ja nemaldos…
