Nu neeju es uz tiem pasākumiem, neeju! Man pietika ar 2000. gadu, kad godīgi apmeklēju gandrīz visus pasākumus, kuri bija veltīti kārtējām dzejas dienām:
2000. gada 12. septembris –
Paziņots: Vērmanītī, plkst.13.00,
pie Kr. Barona pieminekļa,
J. Petera vadībā savas dzejas lasīs
ievērojami mūsu sabiedrības dzejnieki.
Redzētā komentārs:
Dzejas dienas. Vērmanīts.
Turpu dodos dzejas dzīts.
Krišjānis man pretim māj.
Ziedi viņa kājas klāj.
Viens jau cauri. Nav neviena.
Varbūt nav šī dzejas diena?
Domīgs klīstu es pa parku.
Dusmas. Varbūt ieņemt čarku?
Pēkšņi dzirdu: kaut kur spēlē.
Kaut kas runā saldā mēlē.
Vernisāžā. Eju klāt.
Kaut kas sāk jau pretim māt.
Peters skaita savas dzejas.
Redzu pazīstamas sejas.
Ieklausos, Varbūt kas jauns?
Beidzot klusēt viņam kauns?
Taču nē. Tās pašas dzejas
kuro reizi ausīs lejas.
Tikai viena. Nesaprasta.
Ņemta tā no sena pasta.
Tālāk runa. Sevi slavē.
Un par to, kas viņu kavē.
Viņš patiesi vairāk varot:
Pieminekļus celt. Un barot.
Dzīve tagad smaga esot –
tikai jautājumus nesot.
Nevar atbildes viņš rast.
Tagad padoties vajg prast.
Tālāk Rūmnieks. Publicists.
Esot slavenāks kā Lists.
Uzvalks kā uz naglas sēž.
Bet ar mēli labi mēž.
Klāsta eseju par ēku.
Piedodiet Jūs manu grēku:
nesapratu es, par kuru…
varbūt saulē pārāk guru?
Velnu piemin. Dievu ar.
Tie vislaik viens otru bar.
Vārdu miesa kaila esot.
Velna mute Dievu nesot!
Tālāk tantuks tā nekas –
laikam dzejas iesākas.
Tomēr nē. Joprojām proza.
Taču kā šī viņu groza!
“Apstādījums. Un tā gars.
Nenāk, kad būs novakars.
Viņš kā kaķis gaiņā stresu.
Tikai, maita, neēd desu.”
Ingūna. Tu viltus skuķi –
pelnījusi esi puķi.
Abstrakcijas. Vārdu spēles –
gluži kūst uz tavas mēles.
Prozu rindās jauki liki.
Tā pie dzejas tiešām tiki.
Taču čušš… ar to ir cauri.
Tā nav dzeja. Tie ir auri.
Tālāk vēl viens. Akmentiņš.
Runā – arī dzejo viņš.
Labi vārdu tīklus lāpa.
Bieži īstās vietās trāpa.
Ceru es, ka vecumdienās
Vēl ar jaukāku ko cienās.
Tikai šobrīd kaut kā trūkst.
Kaut kas nevietā še rūgst.
Beidzot Māris. Tiešām čaklais –
to pat saredzēt var aklais.
Tikko grāmata no drukas,
kurā aprakstītas jukas.
Kādas jukas? Viņa galvā!
Jo kamdēļ tad viņš mums balvā
sniedzis smagos dzīves skatus?
Klausoties vai jārauj matus.
Taču meistars. Dzejas jomā.
Jūtams ir, ka domu domā.
Ir pat atskaņas un stils.
Smagnējs. Taču zils – ir zils.
Tomēr žēl. Ka pesimists.
Stāsta mums, cik zemu krists –
kaut gan dzimtais karogs plīvo,
visi pārāk slikti dzīvo…
…
Dzejas dienas. Šaubas vienas.
Kur ir dzeja? Skumjās seja.
Kur ir mūsu tautas dziesmas?
Kur ir acīs prieka liesmas?
Kur ir atskaņas un rīmes?
Kur ir izsaukuma zīmes?
Kur kāds Čaks? Kur Ziemeļnieks?
Vai jau Plūdons kļuvis lieks?
Cerība. Tik tā vēl silda –
jaunie nāk un rindas pilda.
Varbūt spēsim mēs vēl just,
kā sāk tumsas ledi kust…
Un no sirds Jums visiem saku:
Dziedot iesim dzimto taku!
Tēva akā pantus smelsim!
Dzeju atkal augšā celsim!
Mīlestība lai mūs vada.
Katru dienu. Gads no gada.
Un lai bērni mātēm prasa,
lai tās īstu dzeju lasa.
Jautājums godājamam Petera kungam:
Kur ir dzeja palikusi?
Varbūt guļ tā dziļi klusi?
Jeb varbūt tā aizgājusi
ir uz nebūtības pusi?
2000. gada 12. septembris –
Paziņots: Ziedoņdārzā plkst. 16.00
pie Čaka pieminekļa JLA rīko
jauno dzejnieku lasījumus.
Redzētā komentārs:
Dzejas diena. Ziedoņdārzs.
Tagad ciemos – te, pie Čaka,
sanācis ir bērnudārzs –
klausīties, ko jaunie saka.
Jauno literātu gaidās,
kuri dzejot māku sniegs,
fani tusējas un spaidās –
viņu acīs gaidu prieks!
Atnāk vecīši un tantes,
māmuļas ar ratiem nāk…
Meitenes – spīd matos bantes,
dzirdēt grib, ko jaunie māk.
Pienāk laiks un meiča jauka
mikrofonu rokās tver –
uztraukusies pieri slauka,
jaunām dzejām durvis ver.
Taču solīts nekrīt makā!
Plāni mainās. Dzejas ar.
Taisnojas tā balsī švakā:
citi runās šovakar…
Nezin, kas tur augšā lēma,
ka ar talantiem mums vāks?
Varbūt nepatika tēma?
Ka pie Čaka dumpot sāks?
Labāk lai skan flauta žēli…
Bariņš aktieru lai nāk…
Labāk pārbaudīti tēli,
kuri tiešām dzejot māk.
Viss kā senāk… Viss kā senāk…
Atskaitēs kāds ķeksi liek…
Galvenais, lai jaunie nenāk
un viņu troņus neaiztiek!
Veco kadru bailes senās –
kā gan viņus nesaprast ?
Tie pēc slavas gadiem dzinās –
grūti paiet malā prast!
2000. gada 12. septembris –
Paziņots: Vernisāžā plkst. 18.00
Māras Zālītes autorvakars ar dzejas
lasījumiem un ieskats jaunajā rokoperā
Indriķa hronikas.
2000. gada 13. septembris –
Paziņots: Latvijas rakstnieku apvienībā
plkst. 18.00 četru gadsimta dzeju
krājumu jubilejas pasākums.
Zināma patiesība jau ir: kā esi sācis – tā turpini!
Biju domājis, ka par katra pasākuma, kurā piedalījos,
norisi droši un atklāti uzrakstīšu savu viedokli un
redzējumu. Taču 12. septembra pasākums Vernisāžā un 13.
septembra pasākums Rakstnieku savienībā tik dziļi
sasaucas un, tai pašā laikā, atšķiras, ka nolēmu
atteikties no augstākminētās patiesības un savas atziņas
apvienot vienā.
Tātad:
Dzejas dienas. Vernisāža.
Pirmsākuma ažiotāža.
Krēslu cīņas. Biezās vietas.
Viss dēļ tā tiek likts pie lietas.
Šodien Māra. Viņas vakars.
Tam ar dzeju tiešais sakars.
Bomons nāk un viss ap to.
Sevi rāda. Novēro.
Tantuks otrai nikni šņāc:
Redz, tai Mildai puisēns kāds!?
Otra viņai pretim saka:
Un vēl tautā ved? Nu traka!
Pusvītusi, spica dāma
nu ne mirkli nestāv rāma:
vienu bučo, otru spaida
un vēl bariņš rindā gaida…
Kungs ar kundzi iepeld cēli –
tikai žēl, ka pārāk vēli:
nu šie ejā tagad dīdas
un ar pusi zāles strīdas.
Dāmas cēli sēž un pēta,
kurai kleita pārāk lēta;
kungi ar viens otru vēro
un ar skatiem spēkus mēro…
Fifīgs skuķīts ādas biksēs
sirmam kungam tūlīt kniksēs:
kājas nelokās ne nieku –
āda stīva būs pārlieku.
Tantuks spieķi laiž nu lietā –
noskatītā grib šī vietā!
Vai tas terorisma akts?
Rinda brīva – tas gan fakts!
Peters skraida – rokas lauž:
kas bez krēsliem – šamo grauž.
Dibens putās – vajag spēt
visu pašam regulēt!
Beidzot gaisma dziest un rādās
ka mums dzeju ar kāds gādās:
Māra nāk un uzsāk klusi
pateikties par šito tusi…
Tīri bāla tā un švaka –
laikam diena bija traka…
Pirmā daļa. Pirmā stunda.
Būšot viņas dzeju junda.
Gaidāma vēl otrā daļa,
kurā mūzika būs skaļa.
Peters ar pie vārda tiek –
biežāk satusēt te liek:
šis ar Ķirsonu jau varot
ja ne sponsorēt, tad barot…
Tālāk seko dzejas plūdi
un pēc laika jūtu – sūdi!
Balss tik vienmuļa un klusa,
ka sāk kost jau miega blusa…
Skatos apkārt. Šur un tur.
Večiņas jau šņāc un bur.
Vīri degungalus klana
un starp dāmām ar to mana.
Centos klausīties, cik jaudas,
taču miegs tik nāk vai raudas
un kad Māra runāt beidz –
visi priekā mosties steidz.
Vispār – dzeja bij’ kā dzeja:
tik pat gurusi, kā seja:
to tik viņa zinās teikt,
dēļ kā nācās tinti beigt.
Būšu godīgs. Beigās vienu
rīmi dzirdēju, ko cienu…
Bet ar to tad viss bij cauri –
sākās rokoperas auri!
Te nu gan. Nost rauju hūti!
Oponēt patiešām grūti –
kad Māras dzeja tērpta skaņās,
tīkums ielīst visās maņās!
Māra – Lūsēns. Lūsēns – Māra.
Nav tik skanīga vairs pāra.
Ko par beigām varu teikt?
Visi centās projām steigt.
Vienu atziņu gan guvu:
pirmizrāde ir jau tuvu –
es uz jauno rokoperu
rīt jau kases durvis veru!
Dzejas dienas. Dzejas vienas.
Vēl viens vakars. Vēl viens akts.
Ka tas atšķīrās no pirmā –
tas ir neapstrīdams fakts.
Četri krājumi. Ar dzeju.
Paklausīties viņu eju.
Tur kur rakstniekiem ir mājas.
Viņu vidū. Tā kā klājas.
Mīļi smaidi. Jaukas sejas.
Tik pat mīļas, jaukas dzejas.
Trīs ģitāras skan unisonā
un klausītāji dungo fonā.
Nav šeit vakartērpu spožu
un franču smakas nesaožu.
Tikai vienam šmiga galvā
deva runāt kāri balvā –
meita sadeva pa sprandu
un nolasīja memorandu.
Tālāk, ķiķinādams bārdā,
godīgs klausījās viņš vārdā…
Blakus jaunietei sēž vīrs
un viņu starpā viss ir tīrs.
Nav neviens, kas aprunātu.
Apceltu vai nonievātu.
Te ir tikai dzejas fani –
te tu, dārgā, īsti skani!
Izjusta un pilna jūtām.
Nesta cauri gaitām grūtām.
Cauri priekiem. Cauri sērām.
Šodien durvis mēs tev vērām.
Četras grāmatas. Kā krekli.
Satur debesis. Un pekli.
Pat bez mūzikas kā dziesmas.
Tā kā ugunskura liesmas –
kuras silda. Nevis kož.
Un kā tēva josta jož.
Varbūt. Pēdējā no četrām.
Tā, kā zeķītes no getrām,
atšķīrās ar pārgudrībām,
avangarda modernībām…
Taču Niedras gaišās dzejas
ejot prom liek atplaukt sejas.
Tā lūk. Atziņas un domas.
Manas šīs. No dzeju jomas.
Jūs tur bijāt? Tad jau zināt!
Ko vēl teikt? Neko. Vajg beigt!
2000. gada 14. septembris –
Paziņots: Māmuļā dzeju dienu ‘2000.
balvas pasniegšana.
Labāk būs, ja punktu likšu,
citādi pie puniem tikšu!
Biju Māmuļā un balvā
man, patiesi, bardaks galvā…
Ministres bij tiešām žēl –
nez vai kādreiz nāks tā vēl
balvas literātiem sniegt
un pa visu zāli kliegt:
Jubilāre, laiks ir mosties
un pēc balvas beidzot posties!
Žēl! Patiešām man ir žēl…
Ka ir literāti vēl,
kuriem tik vien ir tas spars,
kā vārdos ietērpts
šņabja gars!
UN PAR TO VĒL BALVAS DOD!
Kur šie tādus murgus rod???
2000. gada 15. septembris –
Paziņots: Zirgu pastā, plkst. 18.00
sākas diennakts dzejas maratons.
Bēdu, bēdu, manu bēdu –
kam es dzejas klausījos?
Kam es dzejas klausījos,
ja no smiekliem apmīzos?
……….
Dzejas dienu sakarā
piektās dienas vakarā
klausīties un runāt dzeju
es uz Zirgu pastu eju
Tamā pastā tautas gana,
dažādus tur ļaudis mana:
ar patriarhiem tīņi tusē,
oponenti stūros klusē
Sanākuši jauni, veci,
iesācēji, dzejas speci –
lai tur frivoli un brīvi
apdzejotu mūsu dzīvi
Kas uz krēsla, kas uz grīdas,
kas uz vienas kājas dīdas,
taču kārtīgi un klusi
visi iesāk šito tusi
Undergraundi, modernisti,
apakšā un augšā sisti,
stilisti un anarhisti –
turpināt var ilgi listi
Arī es tur barā eju
gatavodams savu dzeju –
uzņemts tieku rindā garā
pašā pavieglākā svarā
Pirmie dodas dzeju karā
tie, kam pirmā vieta varā –
nu tie nez jau kuro dienu
atkārto to pašu vienu
Velk un velk no savas tašas
domas kosmistiski plašas –
pusnakts murgus piesper klāt,
lai ir ko tautai padomāt
Tagad ļauži bridīs ielu
baudīt šito lasāmvielu –
nu tie tumšā kāpņu telpā
klausīsies pat savā elpā!
Kur es paliku? Ahā!
Maratona plūdumā…
Tālāk izrādīts tiek gods –
tāliem viesiem vārds tiek dots:
Četri vīri rindā stājas –
Ukraina tiem esot mājas…
taču sarūk viņu pulks –
ceturtais ir Saliņš – tulks!
Nu tie savas peršas skaita –
valodiņa rit tik raita
Saliņš tulkojumus meklē
savas lielās somas peklē
Pienāk brīdis labi drīz –
gucuļam kāds dzejiņš īss:
Saliņš tulkot tūlīt dodas –
panta vietā divi rodas!
Guculs cits ar gargabaliem
šauj kā kuģa lielgabaliem:
atkal strādā mūsu Saliņš –
tulkojuma tik mazs kā galiņš!
Knapi valdos, smiekli nāk –
redz kā čomiņš tulkot māk!
Laikam senču valodiņa
pārāk plāna ir priekš viņa:
Prozā atstāstīt nav grūti –
jāuzņem tik gaiss ar krūti,
bet ja jātulko ir dzejā –
tūlīt bālums sakāpj sejā!
Tālāk sākas riktīgs cirks,
kurā nesmiesies tik zirgs –
viena daiļava ar āžiem
uzstājas ar vārdu māžiem:
Vītis tantuks leišu mēlē
kā uz ķemmes dūcot spēlē…
Švābs tai blakus tirinās –
tā, ka ausis virinās!
Nopakaļ viens latvju mēli
atdarināt pūlas žēli –
viss tas kopā ir tik skaisti,
ka zālē sanāk visi slaisti!
Tantukam no Austrālijas
dūcot ceļš pa zemi vijas –
padūkusi leišu pusē
nu šī Rīgā tagad tusē!
Līdzi ieradies tai švābs –
tik pat aplaizīts un skābs
Vācu mēlē tur viņš runu:
tulkošot šo leišu dunu!
Vācu pusē šitās skaņas
švābi dievinot bez maņas –
dūcot šie pat impotenci
ārstējot ar kompetenci!
Tantuks ķemmi zelēt beidz –
vācu lingvists tulkot steidz:
trīs reiz palecas un brēc,
tā, ka Jonja krīt un rēc!
Tad, kad trešais ārā šauj,
smiekli mani krampjos rauj:
Šitie buramvārdi esot –
droši var caur sienām desot!
Sejās lasāmi tiem fakti:
trenējušies katru nakti –
tāpēc tagad viņiem balvā
dūkoņa un gaudas galvā!
Trīs reiz turpinās šie auri…
Neredzu vairs brillēm cauri:
asaras pa nabu līst –
vēl mazliet un sākšu mīzt!!!
…
Tas patiešām Zirgu pasts –
kur vēl cirks tāds var būt rasts!?
Taču smejot skumjas moka –
daudzi klausās to bez joka…
Negribu būt vienpusīgs:
bij šis tas tur sakarīgs –
ik pa laikam vārsmās kādās
atskaņas un domas rādās
Kopumā gan Dzejas dienas
radīja tik šaubas vienas:
sirds man, sāpot, vienu jautā:
vai zudusi ir dzeja tautā?
Kāpēc tagad katrs skauts
prozu nu par dzeju sauc?
Kāpēc skaista dzeja valda
tikai dzīrojot pie galda?
Tukšums sirdīs? Bezcerība?
Negriba vai nevarība?
Neticu! Vēl tauta dzīva!
Tik nav tai sava krīvu krīva…
KOMENTĀRI