Maskavas forštatē apstājies laiks
Maskavas forštatē,
ieliņā klusā,
bārā, kas grimis
jau naksnīgā dusā,
iegāju noplītēt
gotiņu vienu,
jo pareizi sajauktu
skrūvīti cienu
Bārmene,neguli,
ielej man šņabi!
Naktī šai vientuļā
sirdij nav labi;
Piektajā stāvā
šai rudenī vēlā
dvēsele gaudo
kā vējš,balsī žēlā
Bārā pie letes
sēž sieviete viena –
seja, reiz skaistā,
kā stacijas siena;
Acīs tai sarma
un jautājums īss:
atstās vēl brīdi
vai projām jau dzīs
Bārmene,neguli,
ielej tai šņabi!
Vai tad tu neredzi –
viņai nav labi
Piektajā stāvā
foto uz sienas,
asaras gaužas
un zaudētās dienas
Maskavas forštatē,
ieliņās vecās,
likteņa nolemtie
ar glāzīti precas;
Deniņi sirmo
un grumbās jau vaigs,
Maskavas forštatē
apstājies laiks
Bārmene,neguli,
ielej mums šņabi!
Dvēselēm vientuļām
paliek lai labi;
Piektajā stāvā
gaida mūs nakts,
pēdējā rītausma,
pēdējais akts…
