Kaut kā 2003. gadā, pirms iestāšanās ES, man kā eiroskeptiķim, sarīmējās nedzeja. Atgādina šodienas troksni ap “oligarhu sarunām”
Reiz Apustulis Lettiņam,
krodziņā pie galda,
stāstīja par jautrību,
kas mākoņos nu valda:
Sanākuši forumā
esot visi svētie,
viņiem līdzi bijušie
un citi izredzētie.
Ambrozija biķeriem
pāri malām kusa,
marcipāna nimfiņas
aizķērušās ūsās…
Sanākušie cerīgi
notikumus gaida
un uz mazo Latviju
savus skatus raida:
Pirmais saka svētais N,
tas, kas mūžam ķitē:
“mūsu bauris nobalsos,
jop tvaš viņu bitē!”
Svētam P ir arguments:
“Nepiesauksim elli!
Vai tad kāds reiz sapratīs
to prasto latvju zelli?”
Kāds no bara klusi elš:
“dzirdēju, kā daži melš
it kā laiciņš būs uz goda –
tā tas Lielais, augšā, soda!
Pilsēta uz laukiem skries,
lielās tupeņtalkās ies!
Citi klīdīs mežos sēnēs,
Citi gulēs, līdz leks mēness,
vēl kāds aģitēs pret blusām,
kamēr družkas sper pa klusam!”
“Ko nu ākstās”, saka vīrs,
kuram pagātnē nav tīrs:
“Kur tas stulbais latviets dēsies?
Gan jau desas izvēlēsies!
Tas nekas, ka tās tur taisa
vai no papīra vai gaisa!
Mūsu tautiņai viss labs,
kas ir krāsaināks kā stabs!”
Marsa pārstāvis jo cēli
metāliski saka jēli:
“Mēs tak apspriedām šo tēmu!
Izlēmām, kā es to lēmu!
Būs mums Eiropa un žopa,
vietā pēdējā no topa,
taču dažiem tur būs jauki –
tā takš Brisele, ne lauki!”
Maziņš ūsains saka vārdu:
“bet ja paliksim ar bārdu?
Varbūt labāk, tepat vietās,
ierastās vajg pelnīt lietās?
Ja nu tā kā vienmēr sanāk –
tautas ķešās nekas nenāk?”
“Lai tā tauta iet uz podu!
Noslaukas ar savu godu,”
saka svētais, kuram makā
gadiem kritis tā kā akā:
“būs mums haoss piecus gadus.
Tikmēr pabarošu radus.
A pēc tam lai neaug zāle –
sauks mūs meitenes un tāle!”
Tā lūk Apustulis saka
Lettiņam, kas sēž bez maka!
Šis nu domā, ko lai dara,
ja jau debesīs tā vara?
Pienāks rīts un velna saukts
nobalsos šis “Nē!” un blaukts!!!
Svētie nodos savus kroņus
dosies barot slinkos roņus,
filozofēs savās kuhņās
pilsētās un citās čuhņās!
Izmantoju Ernesta Kļaviņa karikatūru. Izcili!
