Kādreiz bija doma veidot ciklu: “Letiņš mājās un pasaulē”. Viens no darbiem:
Bija laiks, kad letiņš darbā
brauca divriteņu arbā.
Bija laiks, kad viņš no mājām
Rīgu apiet spēja kājām.
Bija laiks, kad vilcis vīzes,
letiņš čāpoja pie Līzes.
Kalošas, kas dubļus bradā,
letiņš vilka divreiz gadā.
Reti auto, tinies dūmos,
letiņam liek pamukt krūmos
un ar tramvaju viņš cēli
brauc ar Lieni pasist pēli.
Gāja laiks un līdz tiem gadi,
bagātāki kļuva radi:
pārdevuši baru kazu
daži spēja pirkt pat Gazu.
Nāca Moskviči un Vazi:
brauca lieli, brauca mazi:
lielais vairums pirkstos koda
kārojot pēc tāda goda!
Tagad visiem tiek šis gods –
katrs var tikt aplaimots:
kur vien skaties, visur ielās,
auto radurakstiem lielās!
Tagad katrs kungs un ķēniņš,
vai tas večuks vai tas zēniņš;
jaunas meičas brauc un tantas,
neskatoties, cik kam mantas.
Jūtas letiņš tā kā karā –
ielu pāriet drīkst tik barā;
vai ar sadistisku prieku
kaķi sabrauc viņš kā nieku!
Sieva kļuvusi kā baļļa,
mersi padot liek no staļļa –
brauc pēc diētiskā mušļa
tā priekš sava dēla, kušļa.
Vecis, uzaudzējis punci,
tīko celt tik svešu brunci;
bērni pīpē, iemet sīvo
un bez kādām domām dzīvo.
Tā nu letiņš laiku vada
bezcerīgi gads no gada:
pusi dienas sastrēgumos
policistus lādot dūmos.
Rītā svaigs viņš sēžas ratos,
vakarā jau sirmums matos:
taču priecīgs – ceļš ir veikts
un neviens nav nobraukts beigts!
Pastāvīgi ielās strīdas
skrējējs kāds ar tiem, kas mīdas:
katrs gudrs ir pārlieku –
nepiekāpsies ne par nieku!
Vinnēs tas, kam verķis spožāks,
lielāks augumā un možāks;
tiem, kas velkas klaberkastē,
jāpaliek ir bieziem astē.
Tur tad viņi arī osta
“labāko” no šitā posta
un, ja priekšā gadās buss,
elpa ciet un krūtīs – kluss!
Darba nedēļa kad beidzas,
tad uz laukiem letiņš steidzas:
lai tie lauku radi mana,
ka šim auto lepns gana!
Galvenais, lai viņiem skauž,
lai tie klusām dūri grauž.
Pēcāk atmiņas to baros
kad ar bieziem ielās karos!
Eiropā gan visi brīnās,
kā ar ekoloģiju šeit cīnās:
nepierast pie tādiem skatiem –
virzās kapsēta uz ratiem!
Taču mums jau viss vienalga –
pat kapa vietu nesedz alga!
Mēs tak tagad esam brīvi –
postīt drīkstam savu dzīvi!
Tāpēc letiņš vēsā mierā
dzīvo tā kā caurā sierā:
ka tik logs uz brīvi dots,
auto ir un tautas gods!
Lēnām bagātos tas grauzīs,
nabagākos priecīgs dauzīs,
cerībā, ka godā tiks
un nebūs, tā kā nāburgs, pliks!
KOMENTĀRI