Rekviēms pamestām lauku sētām
Limbažu novadā.
Kaut kur pie Aģes.
“Cīruļu” mājās
viss tumšs un viss kluss.
Kastanis sētsvidū
noguris raugās
kā ābeles sirmo
un skurstenis dus.
Kurzemes pusē.
Kaut kur pie Rendas.
Laukvidū vecais
ozols tik kluss
raugās kā nezālēm
pārklājas lauki,
kā ļimušas rūsā
sen ecēšas dus.
Ezeru zemē.
Kaut kur pie Maltas.
Kalngalā vientuļi
“Cīruļi” mirst…
Pelēkām velēnām
takas ir klātas.
Laika ritumā
atmiņas irst.
Zemgales plašumos.
Kaut kur pie Svētes.
Vientuļās sāpēs
“Cīruļi” sauc…
Vītoli cerībā
tālumā raugās
latvieti gaidot
kad mājās tas brauks.
Paņem aiz rokas
tu dēlu un ej.
Dodies pie kastaņa
asras kas lej;
Pagali smaržīgu
istabā nes,
Dzīvību logā
un “Cīruļos” dves!
Un atdzims reiz sēta
un modīsies lauks,
saimniece vīrus
kad pusdienās sauks;
Netici skauģiem,
kas grūtībām biedēs –
“Cīruļu” rētas
darbs tikai dziedēs!
