Kad vakarzeltā debess mirdz,
kļūst nemierīga strauja sirds –
tā nevēlas uz māju pusi,
lai stundas vadītu tur klusi
Tā vēlas doties iekšā bāros,
tur, kur ļaudis jauki pāros,
sasniedz īslaicīgu prieku
jūsmojot par katru nieku
Tur, kur vientulībā grimstot,
klusi dienas steigai rimstot,
varam atpūsties no darba
un no dzīves ritma skarba
Kur var piedzerties līdz kliņķim,
pacelt kleitu kādam smiņķim,
uzlaist kādu jautru deju,
atrauties un sasist seju
Kur pie biljarda vai bāra
vienmēr kāda skuķe kāra
Vai nav idille un prieks?
Liekas, nebūsi tur lieks
Kad pēc pusnakts, tā kā klājas,
vedīs tevi kājas mājās,
tā kā iela tukšs būs maks,
bet tu bagāts tā kā Čaks
