Nedabiski dabīgi
dzīve šķērsām galīgi:
it kā centies dot, cik vari,
bet sanāk, ka to slikti dari
Tu vēlies vairāk tuvības,
bet sanāk tikai dumības:
vakars nav nemaz tik vēls,
bet zem segas zūd tavs tēls
Visādas domas galvā nāk,
bet saprast tomēr nesanāk:
vai gultā esmu kļuvis lieks,
ja tev pa naktīm nāk tik miegs?
Ja gribi kaut ko uzzināt,
tad labāk neko nejautāt:
tūdaļ asaras jau birst
un saruna pa šuvēm irst
Un, kad lietutiņš šis lijis,
paliek sliktāk, nekā bijis:
jo, kas nav bijis izrunāts,
tiek pārmetumu somā krāts
Un krājas, krājas, kamēr plīst
un atkal asaras tad līst;
un atkal vakari ir klusi
un atkal tu zem deķa dusi
Un tāpēc glāzi pilnu liešu
lai dotu nakts man miegu ciešu;
un atkal nerunīgs būs rīts
un atkal viss būs miglā tīts
Tāpat jau grūti dzīvi brist
un ik pa brīdim nepakrist
Tāpat jau dzīve mums ir asa
un tikai prasa, prasa, prasa
Par katru sīkumu ja strīdi –
ir jāapstājas mums uz brīdi
un jāizrunājas bez steigas,
lai strīdiem vienreiz pienāk beigas
Jo dzīve iet, mūs bērni vēro –
ar savām mērauklām tie mēro –
tie labo aizmirsīs, ko sniedzam
un paņems to, ko viņiem liedzam
…
Un neziņā būs mūsu znots
par ko tam dots ir šitāds sods,
ka sieva bļauj kā sivēns kauts,
ja viņai kaut kas neatļauts
…
KOMENTĀRI