Aldis Drēģeris. Aizmirstā leģenda.

1.Pirmsākumi.

Pirmo reizi pie klavierēm lai tās apgūtu piesēdos 3 gadu vecumā savas vecāsmammas Zinas draudzenes mācītājkundzes pavadībā.Tas notika ar nelielu pespiešanu, tādēļ, kā jau zodiakālajam Lauvēnam, man tas ātri apnika un es to pametu, taču pamats bija ielikts – ritma izjūta, perfekta harmonijas izpratne un ideāla muzikālā atmiņa.
Gadu vispār nekas netika darīts. Pēc tam aiz dusmām, ka pārējie bērni dzied un spēlē un tos ievēro vairāk nekā mani – uzsāku patstāvīgu kauju ar klavierēm un maestro Raimonda Paula dziesmām, ko drīz zināju no galvas un varēju nospēlēt. No savas balss kautrējos no bērnības un dziedāju tikai skolas korī.
Lielu paldies varu pateikt savai mammai Līvijai, kura labi dzied un zin tik daudz dziesmu ka varētu apgādāt ar repertuāru visas latvijas šlāgergrupas. No viņas es arī smēlos savas pirmās iemaņas latviešu tā laika aizliegtajā šlāgermūzikā – – tās bija vecās karavīru dziesmas, ko varēja dziedāt pie aizvērtiem logiem un klusi, tās bija ziņģes un tautasdziesmas – arī igauniski, jo mamma ir igauniete.
Muzikālās izglītības nav.
Mācoties Rīgas 50.vs. sāku arī paralēlu darbību kā dīdžejs, jo biju fanātisks melomāns un tāds esmu vēl tagad. Spēlēju arī skolas vokāli instrumentālajā ansamblī, kur iepazinos ar saviem tālākajiem kolēģiem – vecāko klašu skolēniem – akordeonistu un taustiņinstrumentālistu Ivaru Auzānu un ģitāristu Eduardu Klaubergu, kas tolaik spēlēja skolas ansamblī. Viņi pabeidza skolu un es stājos viņu vietā.
Savas dziesmas tajā laikā vēl nerakstīju.
Vidusskolā apguvu akordeona spēli VEF kultūras pilī pie pasniedzēja Akmeņa kunga.
Dienesta laikā padomju armijā spēlēju daļas ansamblī un tā bija kolosāla iespēja iepazīt krievu mūziku, kuras esamība un zināšana palīdzēja man jaunradē vēlāk.
Reāli savu mūziķa karjeru sāku 1987.gadā, kad Ivars Auzāns mani paņēma līdz uz pirmajām kāzām kā akordeonistu. Tas man iepatikās un es aizņēmos naudu no kāda radinieka lai nopirktu savu pirmo ērģeli ar 8 ritmiem EKO (itāļu aparāts), kas tolaik bija baigi “kruta”, jo varēju spēlēt viens pats. Amats rokā. Bet problēma – kas dziedās, jo līdz šim es to nedarīju un baidījos no mikrofona.
Mājās, kad neviena nebija, sāku dziedāt un nobijos pats no savas balss, bet spēles jau bija sarunātas – kāzu banketi, jo Ivars man atdeva tās spēles, kur viņš nevarēja braukt un tā es tiku pie savām kundēm. Tā lūk tas viss arī sākās…

2.Agrīnais profesionālā darba posms.

Tā lūk es sāku no mūziķa – diletanta un iesācēja pārvērsties par kāzu un banketu muzikantu.
1987.g. sākās kooperatīvu laiki. Aizgāju uz VID un izņēmu patentu par individuālās uzņēmējdarbības veikšanu kā sadzīves pakalpojuma – pasākuma muzikālās noformēšanas veicējs.
Mana pirmā darba vieta bija 1988.g. sākumā Rīgā kafejnīca “Turaida” uz Tērbatas ielas.
Tajā laikā es krogā spēlējot viens nopelnīju labu naudu, jo pārsvarā krogos spēlēja grupas 3 – 5 cilvēku sastāvā, kur “tējas” naudu vajadzēja dalīt. Bet man tad meta tāpat kā visur…
Tajā laikā arī par daudz lietoju sīvo, tādēļ mana slava izplatīijās ātri – kā “bardaku meistars”. Protams arī mammas veco laiku dziesmu repertuārs krogos piesaistīja ļaudis, jo tajā laikā par tām dziesmām varēja ātri nonākt čekas mājā. Kur nu vēl Latvijas karodziņš ko es turēju uz ērģelēm krogā.
Pirmdienās un otrdienās mani nomainīja vecais labais čoms Ivars Auzāns.
“Turaidā” es iepazinos ar savu draugu un kolēģi dziedātāju Andri Skuju, kurš tolaik spēlēja “Mednieku bārā” uz K.Marksa(tagad Ģertrūdes ielas) kurš bija slavens kā Rīgas bandītu saieta vieta.
Viņš bija nodibinājis savu kooperatīvu un vāca “zem sevis” visus mazos muzikantu sastāvus, kas jau sāka veidoties lielo kolektīvu vietā krogos.
1988.g.beigās es no “Turaidas” pārvācos uz kafejnīcu “Kristīne” (Blaumaņa 6,tagad Admirāļu klubs) kur turpināju spēlēt zem Skujas Andra karoga.
1989.g.sākumā Andris man piedāvāja iet spēlēt Mednieku bārā, jo viņa pārinieks taustiņnieks Dmitrijs bija nodzēries un Andris tajā laikā spēlēja tikai baseni un ritma kompjūteru, taču taustiņus ne un no kroga bij jāiet prom. Es sākumā nobijos, jo zināju ka izņemot Andri neviens tur ilgāk par nedēļu nebija noturējies, jo vai nu aizmuka vai vienkārši bandīti aizdzina un administrācija neko nevarēja padarīt.
Tomēr piekritu pamēģināt. Paņēmu grafiku tādu – pirmdienās un otrdienās spēlēja Ivars Auzāns (skat. biogrāfijas) pārējās dienas es. Sākumā bija grūti, jo bija jāzin krievu repertuārs. Gods un slava latviešu kriminālajai pasaulei, kas mani aizstāvēja, jo zināja mani no TURAIDAS laikiem. Pateicoties viņiem un nelaiķim bārmenim manam aizsaulē aizgājušajam draugam Edvīnam Jekševicam es noturējos. Paši bandīti man nesa kasetes ar dziesmām kuras man bija jāiemācās. Pieņēma par savējo un es tapu par “Mednieka” mēbeli un neatņemamu sastāvdaļu.
1989.g. paralēli Andris Skuja noslēdza līgumu ar restorānu SĒNĪTE Inčukalnā un mēs ar Ivaru Auzānu kā manu maiņu pirmdienās un otrdienās sākām “rukāt” divos krogos ar dubultslodzi, jo “Sēnē” vajadzēja spēlēt no 13.00 – 17.00 Intūristam un citiem dienas šlāgerprogrammu pie pusdienām. Tad mūs pie kroga jau gaidīja taksis, jo 19.00 jau bija starts “Medniekā” un sava auto nebija ne man ne Ivaram.
Tas bija ārprātīgs grafiks un to varēja turēt tikai cilvēks vai nu nesamaitāts vai ar dzelzs aknām, jo šnabis tika liets iekšā pastāvīgi, citādi nevarēja turēt slodzi.
Paralēli darbam krogos vēl paspēju izbraukt pa tiem dažiem gadiem kādas 300 kāzas u.c.dropes.

3.Pirmie ieraksti.

Vēl spēlējot TURAIDĀ iepazinos ar pārstāvi no HELSINKI 86 grupējuma Ģirtu Astru, kurš nejauši bija ieklīdis iedzert alu. Viņš bija pārsteigts, ka es tik brīvi izpildu vecās leģionāru dziesmas krogā, jo bija vēl padomju laiks un arī karodziņš uz “stroķa” stāvēja vietā. Tā mēs, kopēju politisku apsvērumu vadīti, iedraudzējāmies. Kāpēc tas? Lūk! Pie maniem radiem atbrauca onkulis no Amerikas un man bija jāspēlē bankets viņam par godu. Viņam ļoti patika mana spēle un viņš pienāca man klāt un palūdza, lai es uzdāvinu viņam savu kaseti. Priekš manis tas bija brīnums un es izlikos baigi gudrs un teicu, ka man nav līdz, taču īsti nesapratu – ko viņš no manis grib. Kā izrādās, visā civilizētā pasaulē mūziķiem ir iespējas ar datora palīdzību (to es saprotu tikai tagad) veidot savu mājas studiju un rakstīt iekšā ko grib un arī pavairot kā un cik vajag mājas apstākļos, lai vienkārši prezentētu savas dziesmas kādam vai kādai.

Pajautāju Ģirtam Astram, ko lai es daru, jo kaunā palikt negribējās. Viņš mani iepazīstināja ar savu brālēnu, komponistu UNGARU SAVICKI (skat.biogrāfijas) kurš vēl joprojām strādā LATVIJAS RADIO.Tā es nonācu Radio 2 studijā un ierakstīju tās dziesmas, ko onkulis bija lūdzis un šķietami ar to viss beidzās, taču nekā. Ar to viss tikai sākās. Pēc divām nedēļām nejauši ieklīdu Čiekurkalna tirgū un dzirdu, ka visās malās skan mana balss. Piegāju un pajautāju, kas dzied – man teica dažnedažādas versijas – emigranti no Kanādas, kaut kāds AD88, kas bija arī rakstīts. Pat bija iztulkojuši kā Kasparu Dimiteru, par ko mēs ar Kasparu vēlāk ilgi smējāmies, jo pašos pirmsākumos man bija mazliet līdzīgs balss tembrs viņējam. Albūms bez manis bija nosaukts – “Latviešu leģionāru dziesmas”.

Pēc neilga laika man piezvanīja tāds cilvēks, kā Juris Lapinskis, kuru es uzskatu par savu pirmo producentu un oficiāli man pasūtīja otro albūmu. Pat samaksāja. Tā pie Ungara Savicka tapa albūms “Man dzīvē laimes nav”. Tad man sāka zvanīt Rainis Upmalis no tagadējās ierakstu izdevniecības BALSS, Andris Koļesnikovs jeb KOĻA – MAPL (toreiz M3PL), Jānis Gailītis – GAILĪTIS – G , Andris Kadiķis – KADIĶIS, Dainis Gerhards – STUDIO MIX un citi un pasūtīt dziesmas izlasēm un katrs centās pārpirkt. Es mazliet apjuku un nesapratu, kas notiek. Mani sāka ievērot un pat krogā atpazina. Nepagāja arī ilgs laiks, kad tapa trešais albūms – “Latviešu karavīru dziesmas”. Tas bija mūsu pirmais kopprodukts ar Andri Skuju – ar to arī viņu iepazina plašākas tautas masas. Arī Andris dziedāja karavīru dziesmas un mazliet no lirikas, jo tā viņam vairāk piestāv.

Viss mūzikas materiāls tika ražots pārsvarā lentēs un kasetēs, jo CD un MD vēl nebija.Galvenā problēma bija – kā nosaukt sevi un albūmu. Pajautāju Ungaram Savickim un uzskatu, ka vēl tagad esmu viņam parādā konjaka vagonu. Viņš man teica tā: ”Zini, liec savu vārdu un uzvārdu, jo, pirmkārt, tu neesi Liepinš vai Kalniņš, kādu Latvijā ir daudz un, otrkārt, tu būsi personība, jo grupas var būt daudzas, tām ir tendence izjukt, taču vārdi paliek. Zelta vārdi! Pie trešā albūma tapšanas piedalījās ģitārists AINĀRS VILDE, kurš vēl joprojām dzied un spēlē “Mazajā Ģildē”.

4. Aktīvā koncertdarbība

Tā es turpināju spēlēt MEDNIEKĀ un SĒNĒ un lakt litriem šņabi, kamēr manā dzīvē
neparādījas mans pirmais menedžeris Gunvaldis Tarvids no Baldones, kurš ienākot
MEDNIEKĀ iedzert mēriņu kopā ar labi zināmo dziedātāju INESI GRESTI, ar kuru
viņš tolaik strādāja kopā, piedāvāja man uzsākt koncertēšanu.
Teicu, ka no tā neko nesaprotu un arī aparatūras man savas tik lielas nebija – vienīgi
viena tumba ar stiprekli no VERMONAs, vecs krievu mikrofons ar statīvu un jau
jauna itāļu ērģelīte ar 8 ritmiem BONTEMPI – tā bija visa mana bagātība.
GUNIS teica, ka iepazīstināšot mani ar cilvēku, kuram ir aparāts un kurš, ņemot vērā
manu jau palielo slavu Latvijā, ir gatavs sadarboties.
Tā es iepazinos ar savu draugu, cīņubiedru un vienārši labu cilvēku ULDI GODAINI,
kurš bija Iecavas Kultūras nama direktors. Pie viņa bija vecā DĀLDERU priekša un tā
mēs sākām – radās grupa POĻU NAMS (par godu vecajai streļķu dziesmai un
Iecavas Kultūras namam kā mūsu ilgai mājvietai), jo arī IVARS
AUZĀNS, redzēdams, ka tā lieta aiziet – beidzot bija ar mieru pieslēgties.
Tā tapa pirmā koncertprogramma ar nosaukumu ”Latvju brīvības cīņu dziesmas” un pirmais koncerts notika 1989 g. 30. septembrī, Rīgā, KN VECRĪGA (ir videoieraksts). 

Pārstāvu šlāgera, popšlāgera, disko un 70. – to roka, rokenrola stilus. Dīdžejs. Pats arī menedžeris, producents, neatkarīgais savas mūzikas izdevējs. Strādājis (iekrāsoti patreizējie partneri) ar Mūzikas kompānijām: ”MAPL”, “BALSS”, ”GAILĪTIS –G”, ”Studija MIX”, ”Kadiķis”. 

Darbs masu mēdijos: 1996 – 97g. – RADIO – 2, raidījums ”Alus klubs SPUNDE”. Sākot ar 1999.g.augustu līdz 2000.g.1.janvārim katru ceturtdienu vada mūzikas kompānijas Gailītis G raidījumu –“Alda Drēģera zivju diena” Latvijas Radio 2. Intervijas praktiski visās lielākajas radio un TV kompānijās, presē. Auditorija – bez vecuma ierobežojuma, atkarībā no pasākuma būtības. Organizē sekojošus pasākumus: koncertus, deju vakarus, diskotēkas (kopā ar DJ Vilcinu Junioru, Dj Rihardo Kadiķi,u.c.), prezentāciju, kāzu, banketu, jubileju u.c. svinību muzikālā noformēšana, tematiski pasākumi ar jebkuru ievirzi, pasākumi pirmsskolas un jaunāko klašu bērniem (disenītes, eglītes,u.c.) konkrētu darba nozaru slēgta un vaļēja tipa sarīkojumi, piem.:”Baltijas valstu mežu taksatoru salidojums” u.c.. pasākumi pēc klientu īpaši veidota scenārija, pasākumu vadīšana.… un citi.
Laika periodā no 1988 – 1999.g. izdotas 32 audiokasetes – programmas, 3 programmas CD formātā. Veiksmīgākās: ”Kareivju dziesmas” ’89. “Braucam!”p’92“ Mārtinroze”p’93 “Nerātnais Aldis”p’93 “Veltījums Rīgai”p’93 izlase” Labākās dziesmas 10.gados” ar rokgrupu “FLORA” p’98 “Ziemassvētku dziesmas”p’98 “Saxofons” – instrumentāls darbs – p’99.
projekti 1999.gadā –Jānu dziesmas “Drēģeris LĪGO jas”KOPOTIE RAKSTI 35 sējumos.

Projekti 2000.gadā – grupas TRIOPOPS 1 albūms “Par spīti visam…” (MAPL)

Projekti 2001.gadā – grupas TRIOPOPS 2 albūms ”…ejam tālāk!” (MAPL)
Alda Drēģera soloprojekts IEVAS ZIEMĀ ar Gaigaļu Jāņa dzeju (MAPL)
Projekts kopā ar Māri Dronku – PAVASARIS LAUKOS – Gaigaļu Jāņa dzeja(MAPL)
Daigas Petkevičas soloalbūms (MAPL)
Ulda Godaina soloalbūms (MAPL)
Aijas Drēģeres soloalbūms (MAPL)
Māra Dronkas soloalbūms (MAPL)

Informācijai:

Pieminot ALDI DRĒĢERI, īsi pirms Latvijas neatkarības svētkiem, 2022.gada 14.novembrī VEF kultūras pilī , kopā sanāks Alda cīņu laika biedri, draugi, paziņas un ģimenes locekļi, kas ar sirsnību un pateicību vēlas dot godu viņa drosmei un mīlestībai pret Latviju. Piemiņas koncertā būs apvienojušies Alda muzikālās grupas ”Poļu nams” muzikanti ar Ivaru Auzānu un Uldi Godaini priekšgalā, mūziķi Normunds Jakušonoks un Daiga Petkēviča, Andris Skuja, Valdis Rēbuks (grupa Klaidonis) un Ēriks Smaļķis, kā arī paša Alda dēls Jānis Drēģeris ar grupu.