Turpinot ieskatu Alda Drēģera personības aizkulisēs, publicēšu viņa presei sniegto interviju izklāstu. Tādu, kādu viņš man kādreiz iesūtīja … Ņemot vērā, ka manā rīcībā nav pieeja tik seniem preses arhīviem, norādīšu autorus un interviju izcelsmi saskaņā ar to informāciju, ko deva Aldis (ja esmu kur kļūdījies – dodiet ziņu…). Teksta ir daudz un tāpēc visu šo klāstu sadalīšu divās daļās sākot ar 1998. gada intervijām un beidzot ar 2000. gadu.
Autors: Sandra LANDORFA
03.08.1998., “Rīgas balss”
Viņš lido starp ielu un baznīcu jeb, visu zemju idioti, apvienojieties!
Gluži kā Čaks – «ielu smakas un rupjības piezīdies», komponists un dziedātājs Aldis Drēģeris tikai retam atzīst, ka aiz raupjas čaulas slēpjas «labsirdīgs un mīksts» cilvēks, kuram ļoti bieži pietrūkst blakus īstā, kam savu bēdu pačinkstēt. Tad mokoši un ilgi aizvainojuma krupis jārij vienam.
Bet mums Aldis piemiedz ar aci, uzsmaida, triec divdomības, dzied rupjas dziesmiņas par prieka mājām, miskastēm un kaķiem, un jā – rīko idiotu salidojumu. Uz to aicināti visi, kas pamuļķāki jūtas jebšu vēlas uz tādiem paskatīties. Tiekamies 19. septembrī Dailes teātrī visas Latvijas jokdaru ballē.
– Pastāsti par savu rudenī ieplānoto pasākumu.
– Ā, tas par tiem idiotiem? Skaidrs. Radās ideja noorganizēt Latvijas idiotu salidojumu, kas daļēji būtu veltīts Saeimas vēlēšanām… Sevi, piemēram, es uzskatu par absolūtu idiotu, kā arī, ka pie visām nekārtībām valstī esam vainīgi mēs paši – idioti, ka pieļāvām ko tādu. Gribētu saaicināt visus līdzigi domājošos un sarīkot kopīgu tusinu.
– Tautā tavs tēls vairāk saistās ar rupjajām dziesmiņām.
– Nedomāju, ka tās būtu tik dikti rupjas, rupjība – tas ir diezgan relatīvs jēdziens: kas vienam rupjš, otram pats par sevi saprotams. Ja cilvēks ikdienā var lamāties trīsstāvīgiem vārdiem, kāpēc es nevaru dziedāt? Varbūt es ar savu dziedāšanu cilvēkam parādu, kā viņš izskatās no malas, ne jau es tos tekstus izdomāju.
– Šīs dziesmas tātad ir audzinošas?
– Ja uzmanīgāk izlasa tekstu un izdomā būtību, tad tieši tā. Tiešām var teikt, ka tas ir audzinošs, vienkārši cilvēki nosauc lietas īstajos vārdos – kā rodas bērni, kā notiek viss pārējais, nu kāpostos jau tos neesam atraduši galu galā, te tikai ļoti tiešā tekstā tas viss tiek pasniegts, bez izskaistinājumiem.
– Tu pats lamājies?
– Nē, nu dabīgi… principā, godīgi sakot, sabiedrībā necenšos to darīt… Ja gribu kārtīgi izlādēties, protams, daru to, ko dara ļoti daudzi bez manis visā pasaulē – lieto krievu lamuvārdus, bagāža ir fantastiska.
– Kas ir tavi draugi?
– Godigi sakot, ar draugiem ir diezgan švaki, ir loti daudz visādu paziņu, bet tādu istu draugu nav. Es pat isti nezinu, kas tas tāds ir.
– Varbūt tu latiņu cel pārāk augstu?
– Nē, man pāris reižu ir nācies pamatīgi apdedzināties, kad esmu cilvēku pielaidis pārāk tuvu. Kaut ari ar rupju ārieni, esmu labsirdīgs un mīksts cilvēks, un daudzi to vienkārši izmanto. Tagad cilvēkus nelaižu pārāk tuvu. Varbūt tā arī labāk, mans labākais draugs ir mana sieva. To es varu droši teikt, jo, godīgi sakot, jābūt sievietei ar dzelzs iekšām, lai izturētu tādu cilvēku kā mani. Katrā ziņā – nebūtu man tāda sieva kā Lelde, es nezinu… būtu daudz grūtāk nekā pašreiz. Faktiski tāds svētdienas tētis vien esmu. Es to apzinos, bet savādāk nevaru. Kā teikt – māksla pieder tautai, mans uzdevums ir taisīt mūziku, atražot sevi un pie reizes apgādāt ģimeni. To es arī daru, bet arī nekam vairāk neesmu derīgs. Kad atgriežos pēc koncertiem, vienigā vieta, ko vēlos redzēt, ir gulta.
– Cik lieli ir tavi bērni?
– Meitai vakar palika 11 gadi, puišelim augustā būs divi. Viņu mēs kopā dzemdējām, tas bija interesants pasākums, milzīgs pārdzīvojums.Šķiet, jutos draņķīgāk nekā Lelde. Man tieši tajā dienā bija Dobelē koncerts un pēc tam dejas, koncertu nospēlēju, un pienāca peidžers: «Brauc uz slimnīcu!» Mērkaķa ātrumā tika novākta aparatūra, galvenais, ka cilvēki bariem nāk uz dejam un nesaprot, ko tas Drēģeris nesas prom no estrādes. Attālumu Dobele – Rīga veicu rekordātrumā, cik nu no tā busiņa varēja izspiest. Lelde bija cietusies līdz pēdējam brīdim. Kad es ar netīriem zābakiem ielidoju palātā, praktiski tajā brīdī viss sākās. Mūsu vecmāte bija ļoti jauks cilvēks, visu laiku uzmundrināja, bez viņas viss būtu noritējis daudz grūtāk. Dzemdības notika sēdus uz soliņa, man sieva bija jātur, visas konvulsijas, ko viņa izjuta, aizgāja uz mani. Tas tā jocīgi. Kad viss beidzās, domāju – vēl pusstunda un mani pašu būtu bijis jānes ārā. Bet gods godam noturējāmies ļoti labi, bez trokšņa.
– Tas cilvēkus tuvina?
– Noteikti. Mūsu attiecības pēc tā ir totāli uzlabojušās, domāju – vīriešiem vajadzētu piedalīties šajos pasākumos, varbūt tad labāk saprastu, ka tas sievietei ir smags pārdzīvojums. It kā vienkārši – aizgāja ar vēderu, atnāca ar bērnu uz rokām… Izrādās – tas viss notiek daudz savādāk.
– Tu ar Leldi esi precējies otrreiz?
– Neesam oficiāli reģistrējušies, bet faktiski dzīvojam otrreiz kopā. Pirmoreiz atnācu pēc armijas, jaunības dullumā saprecējāmies, tad pašķīrāmies, palika meitiņa, tad es piecus gadus biju precējies ar citu sievieti, atnācu atpakaļ pie Leldes. Nu jau piecus gadus dzīvoju atkal ar Leldi, piedzima otrais – puišelis. Leldei vienai pašai mūsu meitēns bija jāpaceļ, arī viņai tas nenāca par sliktu, man arī bija laiks izārdīties pa pasauli, tagad ir nākusi klāt pienākuma apziņa, attieksme vienam pret otru. Es ar savu ģimenes dzīvi esmu apmierināts, neko labāku nemaz negribu. Domāju, ka nekā labāka arī nebūs.
– Lelde ir konditore, viņa tevi lutina ar saldumiem?
– Starp citu – nē, savā laikā es tos esmu atēdies. Man paveicies, ka visas manas draudzenes pirms sievām pārsvarā ir bijušas no sabiedriskās ēdināšanas, tuvāk virtuvei – biju totāli izlutināts jaunietis. Man ir grūti… ļoti daudz kas garšo, vieglāk būtu paprasīt, kas man negaršo.
Es sevi lutinu caur savējiem, jo, ja redzu, ka man apkārt cilvēkiem ir labi, tad arī man ir labi. Kolektīvā tagad par papuci ir iesaukuši – to, kas mūžīgi lamājas, kasās klāt, rūpējas, varbūt pārspīlēti – par ēšanu, gulēšanu un visu pārējo.
– Vai kādreiz tava problēma ir bijis alkohols?
– Varu pateikt godīgi, ka lietoju diezgan daudz, tāpēc, ka dzīve ir tāda – armijā sabeigta veselība, vienkārši sanāca dienēt tādās niknākās vietās, ir pāris ievainojumu. Kad ir normāls agregātstāvoklis, es nevaru atbrīvoties, man ir vajadzīgi kaut kādi palīglīdzekļi. Esmu depresīvs, nervozs. Bet šitais te brālis – zaļais pūķis – man palīdz. Nevajag viņu dzert daudz, pirms katra koncerta kādu kokteilīti, tad varu normāli šancēt uz skatuves, aprunāties ar cilvēkiem. Viņi gaida no manis visādas muļķības, dziedu rupjas dziesmas, ir visāda muldēšana. Skaidrā prātā, ja man, teiksim, kaut kāds skandāls bijis, nepatikšanas darbā, es reāli to nevaru, nu nevaru dabūt ārā no sevis, jālūdz palīgā zaļais pūķis. Bet nedaudz. Esmu izvēlējies stipros alkoholus, kurus šķaidu – alkohola ūdens varētu teikt, limonāde. Pasākuma laikā man stāv blašķīte blakām – tā ir konkrēta norma, kas jāizdzer. Pārsvarā kolektīviem ir tā: viņi nospēlē pasākumu skaidrā un tad pēc darba sāk dzert, mūsu kolektīvā viss ir otrādi – mēs dzeram darba laikā, kā pasākums beidzas – viss, nekādas dzeršanas, iet gulēt. Dopings vajadzīgs uz skatuves, ne jau pēc tam, priekš kam man dzert, bendēt savas iekšas pēc darba?
– Tu pats priecājies par to, ka esi uz skatuves tieši šinī brīdī?
– Es uzskatu tā – mēs esam savākušies nevis uz konkrēta mākslinieka koncertu, bet visi kopā forši atpūsties. Ļoti bieži dzird runas, ka atbrauks nevis mākslinieks, bet «resnais – mēs kopā iedzersim, uzdziedāsim, viss notiksies», man šāds variants daudz labāk patīk. Jo tad, kad tu sevi esi uzcēlis uz pjedestāla un sanāk krist lejā, tas ir daudz sāpīgāk.
– Tu esot izlūzis cauri skatuves dēļiem.
– Tas bija Aucē, kad koncerta laikā salauzu estrādi. Ģitāristi izrāva aiz padusēm laukā, nolika vietā – plati ieplestām kājām nobeidzu koncertu. Kad gāju nost, tikai tad sapratu, ka man bikses no augšas līdz apakšai atplēstas vaļā, viena kāja bija plika un asiņaina, tā es plandošs nogāju no skatuves par lielu uzjautrinājumu publikai.
– Tu ļauj par sevi pasmieties?
– Ja tu pats par sevi neņirgāsies, tad atradīsies kāds cits, kas to izdarīs. Kad smejamies paši par sevi, mēs neļaujam to darīt citiem.
– Tev esot sanācis izdevīgi pārdot savu veco kaklasaiti un apakšbikses.
– Tas bija Jelgavas akadēmijā, uzradās spica ideja – savākt no mājas visas nevajadzīgās drēbes un sarīkot izsoli. Viss aizgāja – absolūti. Sanāca gandrīz vai koncerta ienākums dubultā – nu absolūtais šoks.
– Tavā vardā ir nosaukts alus.
– Kad Viesītē pāris gadu strādāju par skolas direktoru, vietējie iedzīvotāji mani «pastūma» uz šo ideju – kāpēc tu pa koncertiem vadā līdz «svešu» alu un nevari izlaist savējo? Potēja, potēja, līdz devos pie sava laba drauga Arņa Veisbārža, kas strādāja «Rīgas alū». Šausmīgi ilgi cīnījāmies ar akciju sabiedrības vadību, bet iznāca tāds paradokss, ka bija domāts laist Lingam ārā šampanieti, bet kaut kas nojuka un izlaida faktiski vienlaicīgi Lingas un Drēģera alu.
– Tavam alum bija pilnīgi jauna recepte?
– Principā tas ir uzlabots stiprais. Tā saka, ka šausmīgi daudz sieviešu to pērkot. Manējā arī – pudeli izdzer un dziesmas dzied, liek pa galvu riktīgi. Es pats to praktiski nelietoju, man viņš par saldu. Perspektīvā ir domāts izlaist «Drēģera gaišo».
– Idiotu salidojums būs veltīts arī tavai 10 gadu radošā darba jubilejai, vai tu savu dzīvi vispār dali kaut kādos posmos?
– Varu uzzīmēt kā matemātikā sinosoidu, grafiku. Tā izskatās ļoti vienkārša – belziens uz augšu stāvus gaisā, pēc tam tikpat liels belziens uz leju – zem nulles, tagad pēdējo piecu gadu laikā ir ideāli taisna līnija bez kādiem īpašiem lēcieniem uz augšu vai leju. Tagad ir pienācis tas moments, kad faktiski man jārada vai nu kaut kas pilnīgi jauns, vai vispr jāiet malā. Tā kā es neesmu no tiem cilvēkiem, kas iet malā, tad noteikti uztaisīšu ko jaunu. Jubilejas albumā skanēs tāda Čaka stila dzeja, tikai vienkāršāka, Čakam viņa tāda nopietnāka, smeldzīga, te – tāda ikdienas apspēlēšana. Nu kāda jēga man dziedāt, piemēram, par puķēm un mīlestību? Man patīk darīt to, ko mazliet pat nedrīkst, kā nelaiķis vecaistēvs teica: ar pliku pakaļu uz pannas lekt – tas man šausmīgi patīk.
– Gan jau gadās neveiksmes – gan uz skatuves, gan dzīvē. Kā tu ar tām cīnies? Laid visu pār galvu?
– Jā, esmu no tiem cilvēkiem, kurus iemet ar degunu dubļos, viņš noslauka degunu un iet tālāk, nevis paliek guļam un domājam – ko nu: čīkstēt vai raudāt? Tas nav manā stilā. Ir jāiet uz priekšu, nekad neesmu skatījies atpakaļ.
– Kādas ir tavas vājības?
– To man ir daudz. Viena no centrālajām – pārāk uzticos cilvēkiem, un viņi to izmanto. Es to zinu, bet savādāk nevaru. Lelde mūžīgi šito pārmet. Iekšēji varbūt pārāk asi pārdzīvoju savas neveiksmes, ārēji to neredz, es nekad nerādu, kas man iekšā darās. Man ir vajadzīgs, parasti tāda cilvēka nav blakus tieši tad, kad vajag, kam kādreiz pačīkstēt, pasūdzēties, paprasīt padomu. Bet, ta kā es visu laiku esmu līderis, tā pārdzīvošana iznāk dubultasi, vienkārši man tas krupis ir jānorij. Paiet zināms laiks, kamēr to izdari.
– Kā tev šķiet – esi asprātīgs?
– Tas atkarīgs no noskaņas, citreiz gribas muldēt vienā laidā, citreiz vispār negribas ne vārda teikt. Esmu garastāvokļa cilvēks, man tas mainās 30 reižu dienā. Dusmoties es nemāku – parasti piecas minūtes, tas man no mammas, viņa ir tieši tāda pati. Mēs varam izlamāties, izārdīties, pagriezties riņķī, un it kā nekas nebūtu bijis. Ar Leldi ir smagāk – kad viņa ir dusmīga, trīs dienas ar mani nerunā. To es nevaru paciest.
– Par ko viņa parasti dusmojas?
– Ai, ka es esmu nevīžīgs, tāds un šitāds – tas ir normāli, tupeles ne tur esmu nolicis, krūzīti pēc kafijas dzeršanas neesmu izmazgājis, nu nieki, tādu nopietnu strīdu mums nekad nav. Viņa – kārtīga, tīrīga sieviete un es tāds – pēc spēlēm pieradis visu izsvaidīt, bardaks mājās.
– Tev ir svarīgi, kā tu izskaties?
– Mana krustmāte ir ārste kosmetoloģe, visu mūžu Margaritai Vilcānei un visiem vecmeistariem «taisījusi sejas», kā viņa pati izsakās. Kad pie viņas eju ciemos, man mūžīgi bezmaz vai caur salonu jāiet. Man patīk tā brīvi ģērbties – ko gribu, to velku. Man tāds nestandarta augums un grūti ar apģērbu, viss jašuj, gatavu neko nopirkt nevaru…
– Tavs pēdejais albums esot tapis, tev trīs dienas dzerot.
– Ne gluži. Bet ir kuriozs – pirmais, uzskatu labākais albums no Aleksandra Čaka – veltījums Rīgai un manas dvēseles caureja, tapa tualetē uz poda. Toreiz ar otro sievu dzīvojām Ģertrūdes ielā mazā divistabu dzivoklītī kopā ar manu mammu un vecomāti, mazais puika baigi slikti gulēja. Faktiski sanāca tā, ka vienīgā vieta, kur varēju strādāt, bija vannasistaba, kura bija kopā ar tualeti. Darīju tā – ieslēdzos, apsēdos uz poda, sintezators uz pleca un mierīgi rakstīju mūziku.
– Čaks ir tavs mīļākais autors?
– Noteikti. Uzaugu blakus Ziedoņdārzam, tas man noteikti ir mīļākais Rīgas parks, turpat ir Čaks. Tās lietas, par kurām Čaks runāja savā dzejā, – tā ir ikdiena, nekas nav tālu no tā, kas patlaban ir Rīgā – tramvaji, ielu spuldzes, bruģakmens, parks, koks, rensteles, vārtrūmes, miskastes, kaķi – tas taču ir. Nekas nav mainījies. Krogi un ielasmeitas – Čakene.
– Tie jau ir tikai tēli, Čaks runāja par jūtām.
– Pilnīgi pareizi, viņš vienkārši izsāpēja pats sevi, un es caur Čaka dzeju izsāpu sevi.
– Tu bieži spēlē kāzās, kāda ir tava pieredze?
– Vai! Labāk spēlēju kāzās parastiem lauku ļaudīm nekā elitārai sabiedrībai. Ja mākslinieks tai aizbrauc uzspēlēt kaut kādu banketu, viņš jūtas kā prostitūta – es tevi esmu nopircis un tu man tagad te spēlē. Es cilvēkiem skaidroju: vari par naudu mani pirkt, bet kaut kādas cilvēciskās vērtības arī paliek – es nemazgāšu tavas netīrās zeķes.
– Esi ticīgs?
– Jā, es noteikti ticu Dievam, bet man ir tāda zinātniska pieeja: Dievs – tas ir vienkārši nosaukums. Noteikti ticu augstākai varai, pēcnāves dzīvei arī.
– Mani uzaudzināja vecāmāte, kura pēc savas būtības bija ļoti ticīgs cilvēks, un bija divas galējības – mājās man pēc Bībeles mācīja visu idealo – pēc baušļiem. Bet es faktiski izaugu uz ielas, un tā ir atkal otra galējība – tu izej no mājas ārā, un tur viss ir absolūti pretējs. Tad nu man bija dilemma, izvēle – varēju nonākt ķurķī, tādi mazgadīgie vazājāmies pa ielām, savā laikā spekulējām, kautiņi, ballītes, viss kas. Otrs variants – pamest to visu un dzīvot, kā man oma mācīja – pēc Bībeles. Paveicās, ka es iekritu gan tur, gan tur, un izvēlējos vidusceļu, jāsaka tā – pareizie cilvēki trāpījās blakus. Es peldēju pa vidu – starp ielu un baznīcu. Un tā es vēl tagad peldu.
Autors: Elmārs Rudzītis
“Vakara ziņas”, 1999. gada 4. augusts.
Kā 160 kilogramus smagais Drēģeris ar savu lielo vēderu sadzīvo
Drēģeri resnums netraucē
Vislabāk dzert «šņabi» un uzkost skābu gurķi
Brokastīs — divas trešdaļas «ķieģelīša»
Muziķis Aldis Drēģeris plašākai klausītāju auditorijai pazīstams kā līriskās šlāgermūzikas izpildītājs un liels alus cienītājs. Alū ir daudz kaloriju, tāpēc vairāk nekā pusotru centneru — 160 kilogramu — smagais Drēģeris putojošo un vasarā tik atspirdzinošo miestiņu pirms astoņiem mēnešiem no savas ēdienkartes ir izsvītrojis un šobrīd cenšas ieturēt slaido līniju.
Vislabāk dzert degvīnu un uzkost skābu gurķi
«Mani liekie kilogrami uzkrājušies desmit gadu laikā, kad spēlēju krogos un kāzās. Pie kā tas noved, visiem labi redzams. Pēdējo reizi svēros pirms trim mēnešiem, un tad mans svars bija 160 kilogrami. Šobrīd esmu atteicies no gaļas un olām, tāpēc ceru, ka šovasar būšu nometis vairāk nekā desmit kilogramus. Pēc astoņu mēnešu atturības kādu mēriņu tomēr gribas iedzert, tāpēc retu reizi atļaujos kādu glāzīti degvīna, brendija vai konjaka. Alus un vīns no manas ēdienkartes ir pilnīgi izsvītroti. Alkohola lietošanas reizēs ēst ir bīstami, jo alkohols pats satur daudz kaloriju, tāpēc izvēlos dārzeņus. Vislabākais ir krievu variants — dzert «šņabi» un uzkost skābu gurķi,» joko mūziķis.
«Mani resnums netraucē, jo esmu cilvēks bez kompleksiem»
Aldis Drēģeris ar īpaši slaidu augumu nav izcēlies ne bērnībā, ne skolas gados, jo puisim vienmēr bijusi nosliece uz apaļumu. Spēcāgā miesas būve Drēģerim ļāva aktīvi nodarboties ar boksu un svarcelšanu. Pēc armijas sportista karjeru bija jāpārtrauc traumu dēļ, un, kā jau šādos gadījumos nereti notiek, muskuļu kalnus nomainīja tauki, kas sāka strauji palielināties. «Mani resnums netraucē, jo esmu cilvēks bez kompleksiem. Ja negribi, neskaties. Apzināti necenšos notievēt, jo organisms pats nosaka, no kā tam vajadzētu atbrīvoties. Problēma ir tā, ka cilvēki apzināti bendē savu organismu. Manuprāt, cilvēks vispār var iztikt bez ēšanas, bet enerģiju saņemt no kosmosa. Tomēr pamazām pāreju uz augu valsts produktiem, jo ari mūsu seņči gaļu nelietoja. Patlaban ēdu tikai zivis, taču esmu pārliecināts, ka drīzumā atteikšos arī no tām,» piebilda Drēģeris.
Viņš pēc savas būtības ir liels zupēdājs, taču pēdējā laikā tikai reizēm iebauda kādu auksto dārzeņu vai arī zivju zupu. Cieņā ir arī krabju salāti un Latvijā audzēti dažādu veidu dārzeņi. Drēģeris nelabprāt bauda eksotiskas izcelsmes produktus, taču konservātā kukurūza labi papildina ēdienkarti. Arī latviešu tradicionālais rasols tiek gatavots bez gaļas un vairāk atgādina vienkāršus dārzeņu salātus.
Drēģeris agrāk «rijis kā lops»
«Tā kā neēdu gaļu, nedaudz grēkoju, jo pārmērīgi lietoju maizi, lai aizpildītu vēderā radušos tukšumu. Tomēr pārtikt tikai no dārzeņiem — tas ir ievērojams robs ģimenes budžetā. Domājams, ka arī maizi ar kaut ko aizstāšu, taču tie nebūs kartupeļi, jo tajos ir daudz kaloriju.» Drēģeris »Vakara Ziņām« atzinās, ka «agrāk rijis kā lops». «Vēl nesen brokastīs notiesāju divas trešdaļas «ķieģelīša» klaipa, bet sieva ar abiem bērniem apēda «nabaga» atlikušo trešdaļu. Tagad ēdu mazāk. Ikdienā brokastīs apēdu, piemēram, nedaudz siera — apmēram 250 līdz 300 gramu. To ēdu pat bez maizes, jo pēdējā laikā veikalos var nopirkt dažādas siera šķirnes. Neatņemama brokastu sastāvdaļa ir gandrīz litru liela kafijas krūze ar citronu. Dienā apēdu vismaz divus citronus.»
Veikala lielākais eksemplārs — Drēģeris
Latvijā par dūšīgiem cilvēkiem apģērbu tirgotāji galvu nelauza, tāpēc Drēģerim, tāpat kā citiem korpulentiem cilvēkiem, problēmas sagādā apģērba iegāde. «Nopirkt mana izmēra apģērbu tikpat kā nav iespējams, tāpēc to šuju. Rīgā zinu tikai vienu veikalu — «Elvins» —, kur pārdod apģērbus dūšīgiem cilvēkiem. Šajā veikalā esmu ne vien pastāvīgais klients, bet arī viens no lielākajiem «eksemplāriem». Protams, esmu dzirdējis, ka ir arī par mani lielāki cilvēki — tieši vidukļa apkārtmēra ziņā. «Elvinā» pērku arī zeķes, apakšbikses un T kreklus. Grūtāk ir, ja man jādodas uz operu vai kāzām. Esmu uzšuvis vienu izejamo «kārtu» — žaketi un bikses, jo ikdienā dodu priekšroku padilušām džinsa biksēm un T veida krekliem.
Alda Drēģera ieteikums dūšīgiem cilvēkiem
Dūšīgiem cilvēkiem ieteicams šūt drēbes no izturīga materiāla, piemēram, brezenta vai buraudekla, jo grūti uzšūt tādu apģērbu, kurā var justies pilnīgi brīvi. Braucot ar automašīnu vai sēžot krēslā, audums trinas un plīst. Cilvēkiem, kuri vēlas atbrīvoties no liekā svara, ieteiktu darīt to pašu, ko patlaban daru es. Man kāds cilvēks ieteica mest pie malas visas tās muļķības ar «herbalaifiem» un svaru vērotājiem. Esmu mēģinājis balansēt, vērot un skaitīt kalorijas, taču tas ir liels laika patēriņš. Nevaru atļauties pusi dienas nodarboties tikai ar ēšanu, jo tas cilvēkam nav vajadzīgs. Notievēšanai vislabākā ir fiziskā slodze, kaut vai rīta vingrošanas līmenī. Tāpat jālieto daudz ūdens — vismaz divi litri dienā —, jo tas izvada no organisma nevajadzīgas vielas. Visbeidzot jāatsakās no gaļas un olam — tad varēs ēst, cik vien gribi, bet krišanās svarā būs jūtama. Tas ir vienkāršs un pārbaudīts variants, ko es iesaku izmēģināt visiem, kam ir problēmas ar lieko svaru.
Laikrakstu bibliotēka <http://www.lursoft.lv/library?Form=LIB&Token=45168618> >
Vakara Ziņas <http://www.lursoft.lv/library?Form=VZ&Token=45168618>
Autors: Sindija Rimša
Publicēšanas datums: Piektdiena, 1999. gada 27. augusts.
Rubrika: Aprindas (4. lpp.)
Slavenības joprojām atceras savu pirmo septembri.
Nākamnedēļ visās skolās pēc vasaras brīvdienām atsāksies mācības. Ar vislielāko satraukumu 1. septembri gaida tie bērni, kas šogad skolā sāks mācīties pirmo gadu. Aptaujājot vairākus Latvijā pazīstamus cilvēkus, »Vakara Ziņas« mēģināja uzzināt, cik labi viņi atceras savu pirmo skolas dienu. Izrādās, ka lielākoties viņi priecājušies par šo dienu, tomēr dažus mamma uz skolu vilkusi ar varu.
Aldis Drēģeris, mūziķis:
Mamma mani uz skolu pirmajā septembrī vilka ar varu, jo man pašam briesmīgi negribējās iet. Pirms tam mamma mani ilgi mācīja, kā pasniegt skolotājai ziedus, jo pats to nepratu darīt. Biju tāds īpatnējs bērns, kas nedarbus prata sastrādāt 50 reizes dienā. Atceros, ka jau pirmajā klasē es visiem klasesbiedriem atņēmu pildspalvas un izsviedu pa logu. Pats savējo arī, lai nerastos aizdomas, ka es esmu vainīgais. Vienalga mani pieķēra. Kopš sestās klases mans vārds vienmēr bija uzrakstīts uz «zibens dēļa», jo es tik tiešām biju viens no nepaklausīgākajiem. Tur bija uzraksti — «Aldis smēķējis», «Aldis starpbrīdī gājis uz veikalu», «Aldis diskotekā dzēris šņabi» un tamlīdzīgi.
Autors: Sindija Rimša
1999. gada 21. septembris.
“Vakara ziņas”, Rubrika: Aprindas (4. lpp.)
Drēģeris bērnībā appludinājis tēvoča māju Igaunijā
Turpinot izzināt slavenību pirmos darbus un nedarbus, »Vakara Ziņas« noskaidroja, ka dziedātājs Aldis Drēģeris bērnībā ne vien izmetis pa logu visu klasesbiedru pildspalvas, bet arī pacenties pārvērst sava tēvoča privātmāju lielā peldbaseinā. Savukārt pirmo skūpstu Drēģerim, mācoties ceturtajā klasē, kāda meitene sniegusi tramvajā. Pirmais draugs – Saulkrastu milicis. «Mums kaimiņos dzīvoja kāds milicis, kuram bija motocikls ar blakusvāģi. Man kā jau mazam puišelim tas ļoti patika, tāpēc milicis mani bieži vizināja — tā mēs kļuvām par labiem draugiem.» Pirmais nedarbs «Atceros savu pirmo lielo nedarbu, kad es savam onkulim Igaunijas pilsētā Tartu appludināju māju. Viņam tualetē bija ierīkota tāda sistēma, ka ūdeni varēja nolaist, piespiežot pedāli, kā vilcienā. Es šo pedāli nospiedu līdz pašam galam, un tur kaut kas salūza. Rezultātā tēvoča privātmāja pārtapa par lielu peldbaseinu.» Pirmais brāziens «Tādu īstu brāzienu es savā dzīvē neesmu dabūjis, bet pirmajā klasē sastrādāju vienu nedarbu, par ko mani mamma sabāra un nopēra, jo skolotāja viņu izsauca uz skolu. Nedarbs bija šāds: lai nebūtu jāraksta domraksts, es biju savācis visu klasesbiedru pildspalvas un izmetis pa logu.»
Pirmā mīlestība «Mūsu Saulkrastu mājā pa vasaru dzīvoja vasarnieki no Krievijas — kāda ģimene, kurai bija mana vecuma meitiņa. Man toreiz bija trīs gadi. Es mācīju šai meitenei latviešu valodu, bet viņa man — krievu valodu. Vēlāk man šī meitene ļoti iepatikās, tāpēc var teikt, ka mana pirmā mīlestība bija «krievu valodas skolotāja».» Pirmais skūpsts «Ceturtajā klasē es uzrakstīju kontroldarbu kādas meitenes vietā. Viņa par to saņēma labu atzīmi un tā sapriecājās, ka vēlāk tramvajā mani noskūpstīja.» Pirmā balle «Mani jau bērnībā balles vairāk interesēja no profesionālā jeb mūzikas viedokļa, tāpēc es gāju «tusēties» ar māksliniekiem. Pašas pirmās bija zaļumballes Saulkrastu estrādē. Tur loti labi varēja ielīst caur žogu. Nereti, lai tiktu uz balli, izmantoju šādu variantu: manam radiniekam bija mašīna, kura zaļumballēs tika izmantota kā bufete, tad es salādēju pilnu mašīnu ar draugiem un mūs visus ieveda iekšā uz balli.» Pirmā paša nopelnītā nauda «Piecu gadu vecumā es joka pēc brālēnam palīdzēju kolhozā ravēt bietes. Par vienas nedēļas darbu man visai simboliski samaksāja piecus rubļus. Visu šo naudu iztērēju «Eskimo» saldējumos.» Pirmā lieta, ko daru no rīta pamostoties «Attaisu logu un izvēdinu telpu, jo es nevaru ciest piesmakušas telpas. To es daru arī pašās aukstākajās ziemas dienās. Tiesa gan, mana ģimene par to ir visai nikna, jo viņiem ir jāsalst, tāpēc es bieži no viņiem saņemu brāzienu.»
Turpinājums sekos…
Atgādinu, ka pieminot ALDI DRĒĢERI, īsi pirms Latvijas neatkarības svētkiem, 2022.gada 14.novembrī VEF kultūras pilī , kopā sanāks Alda cīņu laika biedri, draugi, paziņas un ģimenes locekļi, kas ar sirsnību un pateicību vēlas dot godu viņa drosmei un mīlestībai pret Latviju. Piemiņas koncertā būs apvienojušies Alda muzikālās grupas ”Poļu nams” muzikanti ar Ivaru Auzānu un Uldi Godaini priekšgalā, mūziķi Normunds Jakušonoks un Daiga Petkēviča, Andris Skuja, Valdis Rēbuks (grupa Klaidonis) un Ēriks Smaļķis, kā arī paša Alda dēls Jānis Drēģeris ar grupu.
KOMENTĀRI