Turpinot ieskatu Alda Drēģera personības aizkulisēs, publicēšu viņa presei sniegto interviju 2. daļu. Tādu, kādu viņš man kādreiz iesūtīja … Ņemot vērā, ka manā rīcībā nav pieeja tik seniem preses arhīviem, norādīšu autorus un interviju izcelsmi saskaņā ar to informāciju, ko deva Aldis (ja esmu kur kļūdījies – dodiet ziņu…). Teksta ir daudz un tāpēc visu šo klāstu sadalīšu divās daļās sākot ar 1998. gada intervijām un beidzot ar 2000. gadu – šī ir otrā, pēdējā daļa
Daiga MAZVĒRSĪTE
“Rīgas balss”, 23.09.1999.
Drēģera kopotie raksti
Latvijā ir viens muzikants, kam ir pašam sava alus šķirne – Aldis Drēģeris. Ir vairāki aspekti, kuros viņš ir vis, vis… Viņam ir vislielākais svars latviešu mūzikā, un viņam ir visvairāk dziesmu programmu, kuru skaits ietiecas ceturtajā desmitā. Nesen kompānija «Gailītis G» laidusi klajā pirmās piecas audiokasetes no sava līdz šim apjomīgākā projekta – Alda Drēģera «Kopotajiem rakstiem», kurus paredzēts izdot divdesmit audiokasetēs.
Nu jau gandrīz piecpadsmit gadu Aldis Drēģeris muzicē uz visdažādākajam skatuvēm Latvijā, sākot ar maziem bāriem un beidzot ar lielām brīvdabas estrādēm. Drēģeris strādājis ar ansambļiem – «Poļu nams», «Dzīvsvars», «Flora», un kurš gan būtu domājis, ka apaļīgais jauneklis, kam savulaik patika noņemties ar boksu un svarcelšanu, kļūs par vienu no iecienītākajiem šlāgermūziķiem Latvijā. Daži šo autodidaktu sauc pat par ģeniālu, jo notis viņš mācījies vienīgi vecmāmiņas draudzenes – mācītājkundzes vadībā. Taču patlaban savā taustiņinstrumentu spēles virtuozitātē Drēģeris pārspēj dažu labu izglītotu pianistu.
Latvijā Drēģeris kļuva pazīstams, kad tālajos astoņdesmitajos komponists un skaņu režisors Ungars Savickis piedāvāja Aldim ierakstīt pirmo «pagrīdes» albumu. Tās bija karavīru dziesmas, kuras tajā laikā varēja dziedāt tikai pusbalsī. «Melnajā tirgū» ieraksts kļuva ļoti populārs, lai gan daudzi nemaz nezināja mūzikas izpildītāja vārdu. Sekojot lielajam pieprasījumam, Drēģeris ieskaņoja vēl divus karavīru dziesmu albumus. Un, kad spunde bija vaļā, Drēģerim dziesmas plūstin plūda – kasešu tirgotājiem atlika vien numurēt Alda jaunos darbus.
Drēģerim vistuvākais dzejnieks ir Aleksandrs Čaks: «Man sāp tas pats, kas viņam – alkas izsāpēt ikdienas trulumu, valstsvīru solījumu liekulību, tautu, kura apmānīta tic, krogus, ielasmeitas vientulību. Mani tas apbur, un es vēlos līdzināties Čakam spējā rakstīt gan par reālo īstenību, ubagiem, renstelēm un reizē par ideālo, par mīlestību, sapņiem un cerībām.» Par vienu no savām visprofesionālākajām dziesmu programmām Drēģeris uzskata Arnolda Auziņa dzejas kaseti «Mākoņstūmējs», bet grūti saskaitīt tos latviešu dzejniekus, kuru vārdus izmantojis Aldis. Viņam vienlīdz tuva kā maiga, tā nerātnā dzīves īstenība – jautras latviešu tautasdziesmas, ziņģes un paša oriģināldarbi rodami kasetēs «Nerātnais Aldis» un «Meitu mājā luktur’s spīd» – kopā 33 albumi.
Labākais no Drēģera daiļrades klajā nāks «Kopoto rakstu» 20 kasetēs – tās tiks sagrupētas vairākās kategorijās: karavīru dziesmas, ziņģes, dziesmas ar Čaka vārdiem, rātnās tautasdziesmas, nerātnās tautasdziesmas, dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem, Drēģera dziesmas citu izpildītāju sniegumā, Drēģera dziesmu instrumentālās versijas. Un īpaša kategorija atvēlēta arī Alda māmiņai Līvijai, kura ieskaņojusi dēla dziesmas kasetē «Kaija».
Ar saviem jaunizdotajiem «Kopotajiem rakstiem» Aldis Drēģeris grib beigt kādu dzīves posmu un sākt jaunu: «Savā mūžā esmu nodziedājis pietiekami daudz dziesmu un vēlos tās apkopot. Ar «Kopotajiem rakstiem» pametu pirmatnējo šlageri. Tās ir skaistas atmiņas par desmit gadu muzikālo darbību, taču turpmāk spēlēšu roka balādes, duetus un pieversīšos mīlestības tēmai,» – tā saka Aldis, piebilstot, ka varbūt reiz atgriezīsies arī pie šlāgera jaunā pakāpē, jo muziķis nekad nedrīkst teikt «nekad».
Autors:Laikrakstu bibliotēka> Vakara Ziņas
2000. gada 19. februāris.
Rubrika: Mēs savā zemē un laikā (6. lpp.)
Drēģeris pat ziemā staigā puspliks
Izrādās, ka mūziķim Aldim Drēģerim gandrīz nekad nav auksti un pat ziemā viņš ārā dodas puspliks, par ko ļoti dusmojoties mājinieki. «Es nepavisam neesmu salīgs, man vienmēr ir karsti, tāpēc es neatzīstu cepures, izņemot tās ar lielajām malām — kā kovbojiem. Tāda cepure ir arī manam koncerttērpam,» stāsta Drēģeris. Vasarā, sargājoties no karstajiem saules stariem, viņš labprāt uzliekot galvā salmu cepuri. Mūziķis atzīstas, ka ikdienā, ja vien tas būtu iespējams, viņš staigātu treniņtērpā: «Man patīk brīvs un vaļīgs apģērbs.»
Artas LUDBORŽAS teksts
Limbažu rajona laikraksts “Auseklis”
29.03.2000.
Iepazīšanas vērts cilvēks
Aldis Drēģeris: “Es esmu darba lops!”
Aldis DRĒĢERIS savu muzikanta karjeru sāka, darīdams t.s. melno darbu – spēlējot ballītēs, kāzās, banketos, jubilejās u.tml. Popularitāte parādījās, padomju varas gados dziedot aizliegtās leģionāru dziesmas. Par Latvijas karodziņu uz sintezatora, nestabilu politisko nostāju un vēršanos pret sistēmu viņu gandrīz izmeta no darba un sauca uz stūra māju. Drēģeris sevi dēvē par muzikantu, ne mūziķi. “Muzikants ir cilvēks, kas kalpo tautai un atrodas maksimāli tuvu ierindas cilvēkam. Muzikants spēlē jebkādos
pasākumos un melnais darbs, godīgi sakot, man brīžiem patīk labāk nekā koncertu spēlēšana.”
Vēlāk nāca dzērāja, rupekļa, uzdzīvotāja un bardaku meistara tituls. Aldis saka – bujānists. Cilvēks, kas dara visu, ko nevajag darīt. Vienīgi narkotikas neesot pamēģinātas. Aldis, ko draugi sauc vienkārši par Drēģeri, Resno vai Maziņo, atzīst, ka nodzerti vairāk nekā 10 dzīves gadi. Šogad viņam paliek 35 un plānots jubilejas koncerts Dailes teātrī. Šķiet, uzsaucot tostu, Drēģera glāzē būs nevis alus, vīns vai šņabis, bet gan
minerālūdens. Nu jau vairāk nekā gadu zaļajam pūķim apgriezts kakls.Mazliet iedzer labu konjaku pa īpašiem svētkiem.
Drēģeris atstāj mierīga, līdzsvarota cilvēka iespaidu. Neatbilstošs stereotipam par to, kādam jāizskatās māksliniekam un, kā pats sevi nosauc, izbijušam dzērājam. Komunikabls. Saka, ka varu jautāt visu, bet viņš negribētu runāt par ģimeni, jo tāda ir sievas vēlme. 2 bērnu tētis. Vienkāršs. Un liekas, ka arī dzīvi viņš uztver vienkārši.
Cilvēks ir Dieva enerģijas transformators
– Uzskatu, ka Dievs katram cilvēkam paredzējis konkrētu misiju uz zemes. Mana ir spēlēt un dziedāt, tādējādi kalpojot tautai.
– Tu ne tikai spēlē, bet arī radi mūziku. Kas liek to darīt?
– Katram cilvēkam piedzimstot tiek aktivizēta kāda konkrēta smadzeņu daļa, kas nodarbojas ar konkrētas Dieva enerģijas transformēšanu. Talants. Un, vai talants tiks attīstīts, lielā mērā atkarīgs no vecākiem. Ja viņi to laikus nepamana, talantu var pazaudēt. Manas smadzenes nodarbojas ar no augšas nākušu vibrāciju pārvēršanā cilvēkiem saprotamā valodā – mūzikā. Mūzika, skaņa pati par sevi ir vibrācija.
– Tad jau esi tāds kā tulks?
– Cilvēks pats no sevis neko nerada. Viņš pilnveido. Manuprāt, tās funkcijas, ko
dators pilda cilvēkam, cilvēks pilda attiecībā pret Dievu. Lai palīdzētu. Tie spēki, kas
dzīvo augšā, nespēj atnākt šeit un nodziedāt mums saprotamā valodā mūziku. Un pēc
mūzikas stila var pateikt, kādiem spēkiem pieder mūziķis. Varu 100% pateikt, ka tagad
pasauli mazliet pārņēmis sātaniskais – tehno, metāls utt., pie dievišķajiem mūzikas
stiliem tas nav pieskaitāms.
– Tātad – par muzikantu kļūst vai piedzimst?
– Piedzimst.
– Bet teorētiskās zināšanas?
– Man nav profesionālas muzikālās izglītības, tāpēc to noteikti pietrūkst, sevišķi kompozīcijā. Tāpēc man komponēšanas process ir daudz lēnāks. Nezinu pilnībā elementārus muzikālos apzīmējumus. Nospēlēju kādus sarežģītus akordus, kolēģi sāk saukt nosaukumus, bet es pusei nezinu, ko tie īsti nozīmē. Teorētiski neapjēdzu, ko daru. Praktiski gan! Nevaru salikt pa plauktiņiem un otram mūziķim viņam muzikāli saprotamā valodā izstāstīt, ko es gribu. Atnāk cilvēks ar konservatorijas izglītību un
prasa notis, bet es notis nepierakstu. Vienkāršas melodijas lasu, bet ar sarežģītākām
jāsēž kā pirmklasniekam un jāburas cauri.
– Ja notis nepieraksti, kā tad īsti notiek komponēšana?
– Strādājot ar studijas programmām, pašmācības ceļā apguvu datoru. Darbojoties
ierakstu studijā, kamēr citi pīpē, es parasti sēžu blakus operatoram un skatos, kā kas
notiek. Dieviņš man devis ļoti ātru uztveres spēju un redzes atmiņu. Mājās to visu varu
reanimēt. Ātrā aizdedze palīdz.
– Tu esi pozitīvais tēls?
– Cenšos tāds būt, vismaz garīgi. Nedarīt otram to, kas pašam nepatīk.
– Tu no sirds tici Dievam?
– Jā. Ticēt var vai nu Dievam vai kam citam, piemēram izdomātam tēlam.
– Var arī neticēt nekam!
– Jā, taču tad cilvēku grūti nosaukt par cilvēku. Ja netici Dievam, nav pārliecības
par savām spējām. Par ko parasti kāzās uzsauc pirmo tostu? Par ticību, cerību un
mīlestību. Un Dievs jau ir tā mīlestība.Bez iepriekšminētām trim lietām pozitīvi
orientēts cilvēks vispār nevar dzīvot.
– Kā Tu to domā – pozitīvi orientēts?
– Tāds, kas tic Dievam, cenšas darīt labu. Ticība, cerība un mīlestība dod
stabilitāti, bet bez tās cilvēkam nekas nepadodas. Tad neko labu neredz, viss ir pelēks.
Bet mana dzīve ir krāsaina, arī tad, ja neveicas. Esmu neglābjams optimists. Piederu pie
tiem, ko ar purnu iesviež sūdos, bet viņš pieceļas, noslauka degunu un iet tālāk. Bija
laiks, kad dzīvoju depresijā, jo man pietrūka šo 3 faktoru. Ja to nav, cilvēks garīgi mirst.
Kā citi brokastīs ēd omleti ar speķi, Drēģeris dzēra konjaku
– Īsteni ticīgs cilvēks nekad nepievērsīsies, piemēram, alkoholam. To varu teikt
droši, jo uzskatu sevi par izbijušu dzērāju. Vienmēr esmu ticējis Dievam – neapzināti.
Dievu mīlēt man iemācīja vecāmāte, bet es biju bērns un nepievērsu tam uzmanību.
Vīrietim kritiskais ir Jēzus vecums – 33 gadi. Tad notiek lūzums un vai nu apjēdz, vai
neapjēdz. Esmu novērojis, ka pēc 30 vīrieši sāk slimot. Tiem, kas atsakās no Dieva,
parādās problēmas, kļūst arvien grūtāk.
– Bet Tu taču pats saki, ka esi izbijis dzērājs!
– Es biju sevi novedis līdz punktam, kad man deva izvēli dzīvot vai ne.
– Dieva dota izvēle?
– Tieši tā. Jubilejas tūrē 3 mēnešu laikā bija vairāk nekā 60 koncertu visā Latvijā.
Dzēru katru dienu, nemitīgi. Citi brokastīs ēd omleti ar speķi, es dzēru konjaku. Sieva
uzstādīja ultimātu: vai nu šķiramies, vai dzeršana jābeidz. Mana miesa vēl dzīvoja, bet
gara iekšā nebija. Un paldies Dievam un sievai, citādi es te nesēdētu. Ar varu iegrūda
mani mašīnā un aizveda pie tā sauktās tantiņas. Caur viņu man tikai dota vēl viena
iespēja. Nezinu, ko tantiņa man attaisīja vai aiztaisīja, bet pārtraucu dzert dienas laikā.
– Kādā intervijā savulaik teici, ka bez zaļā pūķīša nevari uz skatuves
uzkāpt…
– Tas ir galīgs murgs! Tikai tāpēc, ka izdarīju pareizu izvēli un sāku reāli, nevis
zemapziņā nodoties ticībai un apzināties, ka bez tās nevar, viss sāka iet uz labo pusi.
Pārtraucu dzert, uzlabojās veselība, nometu svaru. Biju piepūsts līdz nejēdzībai, pat
negribas atcerēties. Tagad man ir puse no tā, bet vēl vajadzētu kilogramus dabūt nost.
Taču tagad man vismaz svars netraucē dzīvot.
– Alkohols vairs nekārdina?
– Godīgi sakot, 8 mēnešus nedzēru nemaz, arī alu ne, tad kaut kādus vīniņus, bet
ātri sapratu, ka arī tos nevar. Šobrīd man nav nekādas tieksmes pēc alkohola. Pīpēt gan
pīpēju, bet varu to arī nedarīt. Vienīgais, pastiprināti dzeru kafiju un ēst kūkas. Iedzeru
augstākais 100 gramus laba konjaka pa lieliem svētkiem.
– Kāpēc vispār sāki dzert?
– Bērnībā biju ļoti kautrīgs un tagad, skaidrā dzīvojot, arī it kā tāds esmu. Zaļais
pūķis mani atbrīvoja, sāku pierādīt, ka varu to, ko agrāk nevarēju. Skolā mani cienīja par
sabiedriskajām aktivitātēm, bet morāli apbižoja labsirdības dēļ. Iedzēris darīju visu, par
ko mani ēda – tāds un šitāds, neko nevar. 8. – 9. klasē nevarēju diskotēkas laikā brīvi
iepazīties ar meiteni
Svētdienas tētis
– Vai jūties laimīgs?
– Laimīgs… Laimīgs, domāju esmu, jo daru to, ko gribu darīt. Galvenais manā
dzīvē ir darbs. Esmu darbs lops un to apzinos. Bez darba es neesmu nekas. Pārējais ir
pakārtots. Protams, esmu laimīgs, ka man ir ģimene, bērni veseli, bet tā ir cita laime.
Globālā mērogā, jā, esmu laimīgs.
– Bet sev?
– Ideālu ģimeņu vispār nav. Šo jautājumu negribu tālāk iztirzāt. Tukšumus
privātajā dzīvē aizpilda darbs. Ja kaut kā pietrūkst, ielādēju sev tādu darba režīmu, ka
nav laika domāt par pārējo. Strādājot tik spēcīgi koncentrējos, ka visu pārējo atgrūžu.
Esmu relatīvi laimīgs, jo pastāvīgi diez vai tāds var būt.
– Kas rada laimes sajūtu?
– Man nepieciešama harmonija. Pastāvīga mīlestība no apkārtējiem. Ja no manis
prasa kaut ko dot, tad no kaut kurienes arī jāņem. Man tāds enerģijas avots ir apkārtējo
sapratne, atbalsts. Tikai un vienīgi uz Dievu šajā gadījumā nevaru paļauties, jo, ja Viņš
man ir devis misiju kalpot cilvēkiem, nevaru kalpot tiem, kas neatzīst to, ko daru. Man
jājūt sava darba rezultātu, jābūt apziņai, ka tas ir vajadzīgs.
– Kāds Tu esi?
– Tipisks vienpatis. Reizēm pārāk stūrgalvīgs. Ja kaut ko ieņemu galvā, mani ir
ļoti grūti apstādināt. Tas ir gan slikti, gan labi, bet es respektēju tikai to cilvēku
viedokļus, kas man ir autoritātes. Esmu gatavs būt arī līderis, bet tikai tad, ja tas
nepieciešams. Labi jūtos sabiedrībā, tomēr tikpat labi un nereti labāk bez tās. Esmu ļoti
vājš ģimenes cilvēks. Mani absolūti var pieskaitīt pie kategorijas svētdienas tētis.
– Jo visu nevar gribēt?
– Lai cilvēks varētu savā profesijā izsisties, viņam kaut kas jāziedo. Šajā
gadījumā tā ir ģimene, bet…. Māksliniekiem tā ir normāla parādība. Lai strādātu, man
vajadzīgs vairāk būt ar sevi.
– Tev ir kāda ļoti laba īpašība?
– Lai cilvēki vērtē paši!
– Vai tad Tu sevi nevērtē?
– Esmu labsirdīgs, cenšos būt labs, bet man ne vienmēr tas sanāk.
Meža vidū četrās sienās bez civilizācijas, ar spaini ūdens un
krāsni, kas jākurina
– Kas tavā izpratne ir labs?
– Nedarīt otram to, kas nepatīk pašam. Mīli savus ienaidniekus. Mēs nedrīkstam
nepiedot saviem pāridarītājiem. Ārēji dari ko gribi,bet iekšēji piedod! Nevis uzreiz
dusmoties uz zagli, kurš apzadzis dzīvokli, bet padomāt, vai neesmu pārāk daudz
pieķēries naudai. Viss, kas ar mani notiek, ir manas darbības spogulis. Pats esmu savu
nelaimju cēlonis. Vainot kādu citu ir ļoti sekli rakts. To sapratu, kad beidzu dzert un
sāku studēt Bībeli. Cilvēkam vajag saprast un apzināties pašam, citādi varbūt liekas, ko
tas Drēģeris muld, kopš nedzer, galīgi sviestā sagājis.
– Un ko Tu atbildi?
– Tā ir katra paša izvēle. Bet varbūt šajā gadījumā es esmu tava iespēja un caur
mani tev liek kaut ko saprast. Ja cilvēks ar tādu pagātni kā man līdz šādām atziņām
nonācis, pie tā ir vērts piedomāt. Esmu smagi cietis no tā, ka darīju pāri cilvēkiem.
Nesaukšu konkrētus piemērus, bet iespējami mazāk jādara sliktu un, pirms kaut ko darīt,
jāieklausās sevī. Jebkurā situācijā ir vismaz 2 iespējas. Pareizo izvēli palīdz izdarīt paša
dvēsele.
– Vai Tev ir vēl kāda sirdslieta bez mūzikas?
– Man patīk tehnika, mašīnas. Pie stūres es atpūšos. Dzīvnieki. Jebkāda veida
kontakts ar dabu, lai gan tā nav pat aizraušanās, drīzāk ikdienas nepieciešamība. Citādi
nespēju radīt. Sēžot pilsētas dzīvoklī, strādāt traucē viss. Telefons, televizors,
eiroremonts… Vislabāk jūtos meža vidū, kur nav elektrības, nav cilvēku, kur nekā nav.
Ir tikai četras sienas, spainis ar ūdeni un krāsns, kas jākurina.
– Tomēr Tu taču nedzīvo izolēti no pasaules!
– Ar popularitāti es sadzīvoju ļoti labi. Man nav svarīgi, ko par mani domā, ka
atpazīst uz ielas, bet būtiski, ka pazīst. Visiem nevar izpatikt.
– Kam tad ir svarīgi patikt?
– Gribas patikt visiem (smejas). Svarīgi, lai mani atzītu līdzīgi domājošie.
Pozitīvi noskaņoti cilvēki. Daudz kas no šīs sabiedrības normām man šķiet
nepieņemams. Cilvēks pats sev rada milzumdaudz problēmu. Politika, finansu sistēma,
izglītības sistēma. Jebkas, kas tiek apzīmēts ar vārdu “sistēma”, ir personības
degradācija. Cilvēks nevar dzīvot sistēmā, ja viņš ir individuāls.
– Bezsistēmas dzīve draud ar anarhiju…
– Arī anarhijā ir kaut kāda kārtība. Ir vispārpieņemtās normas un pēc tam katrs
var darīt, ko grib. Bet, teikšu godīgi, man tā anarhija ir vairāk pieņemama nekā sistēma,
jo sistēma cilvēku iegrožo.
Laikrakstu biblioteka <https://www.lursoft.lv/AppServer1?Form=LIB&Token=45168618>
Vakara Zinas <https://www.lursoft.lv/AppServer1?Form=VZ&Token=45168618>
Autors: Sandra Strazdina
Publicesanas datums: Otrdiena, 2000. gada 15. augusts.
Rubrika: Aprindas (6. lpp.)
Drēģeris spēlē kāzās un atpūšas Kolkā
Mūziķis Aldis Drēģeris ar sajūsmu stāsta par redzēto Kurzemes pusē, kur pavadījis vairākas dienas, apskatot muzejus, ragus un bākas un izbaudot vietējo viesnīcu servisu.
Sabiedrībā pazīstamais dziedātājs Aldis Drēģeris, kam ir pat savs alus, arī šovasar aktīvi strādā, koncertējot pa Latviju. «Ir ļoti daudz privāto pasākumu — kāzu, dzimšanas un vārdadienu, kur mani aicina spēlēt. Šovasar šo izklaides pasākumu skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir stipri pieaudzis, kas liecina, ka ir uzlabojies ekonomiskais stāvoklis, ja reiz cilvēki var atļauties aicināt profesionālus mūziķus,» prāto Drēģeris.
Tā ka darba ir daudz, atpūtai mūziķim tikpat kā neatliek laika, tāpēc par braukšanu uz ārzemēm viņš var tikai sapņot. Tomēr šis fakts Drēģeri nemaz neskumdina, jo arī Latvijā esot gana daudz interesantu vietu, ko apskatīt, un pietiekami civilizētas viesnīcas un moteļi, kur apmesties. Pirms nedēļas viņš ar ģimeni pabijis Kolkas ragā, un vislielāko sajūsmu viņā izraisījusi atklātā jūra.
Lasīt vēl: Drēģera autobiogrāfija https://jonjs.lv/aldis-dregeris-aizmirsta-legenda/
Lasīt vēl: Drēģera interviju antoloģijas pirmā daļa https://jonjs.lv/aldis-dregeris-aizmirsta-legenda-2/
Atgādinu, ka pieminot ALDI DRĒĢERI, īsi pirms Latvijas neatkarības svētkiem, 2022.gada 14.novembrī VEF kultūras pilī , kopā sanāks Alda cīņu laika biedri, draugi, paziņas un ģimenes locekļi, kas ar sirsnību un pateicību vēlas dot godu viņa drosmei un mīlestībai pret Latviju. Piemiņas koncertā būs apvienojušies Alda muzikālās grupas ”Poļu nams” muzikanti ar Ivaru Auzānu un Uldi Godaini priekšgalā, mūziķi Normunds Jakušonoks un Daiga Petkēviča, Andris Skuja, Valdis Rēbuks (grupa Klaidonis) un Ēriks Smaļķis, kā arī paša Alda dēls Jānis Drēģeris ar grupu.
Diemžēl jāpiemin, ka mūsdienās nekas nav par velti, tāpēc biļetes biļešu “paradīzē”…. https://www.bilesuparadize.lv/ru/event/80659
PS. Paldies Andrim Kilēvicam par Alda attēlu….
KOMENTĀRI