Skatot vecos arhīvus, atradu pāris intervijas, kurās nedaudz skārtas tēmas par dzeju, dzīvi un manu klātbūtni tajās. Šoreiz viena no tām:
Interneta dzejnieks Jonjs
Austra Popova-Krūmiņa
Neatkarīgā Rīta Avīze
“Es rakstu no sirds. Par to, ko zinu, redzu sev apkārt. Mani nebaida
kritika.”
“Brāļi Laivinieki iztirzāja politiku, sadzīvi un salika dziesmās, Dreslers rakstīja ironiskus dzejoļus un katram pielika zīmējumu, Ramane radīja Hugo Diegu, kas cilvēkiem vienmēr lika smaidīt. Tas ir stils, labs stils, ko šodien laikam piekopj vairs tikai divi cilvēki – Artavs un Zeibots,” secina Gaigaļu Jānis. Ikdienā viņš strādā Rīgas Domē, un dzejošanu uzskata par savu vaļasprieku. Gaigaļu Jānim patīk šīs stils, un viņš raksta par ikdienā novērojamām parādībām.
“Īstai dzejai jābūt tādai, lai tā skan kā dziesma,” Gaigaļu Jānis reabilitē citu pelto atskaņu dzeju, kura bieži nievājoši tiek dēvēta par rīmēm. 2000. gada dzejas dienās viņš savus dzejoļus atrādījis Jānim Rokpelnim, kurš tos atdevis atpakaļ, teikdams: “Tā taču ir klasiskā dzeja, es no tās neko nesaprotu!” Savukārt Valdis Rūmnieks deklarējis, ka viņš neuzskata cilvēku par dzejnieku, kamēr tam nav iznākusi vismaz viena grāmata.
Ir jābūt svētkiem
Pirmais Gaigaļu Jāņa dzejas krājums maketā jau ir sagatavots, un tam vajadzēja iznākt jau pērn septembrī – kārtējā viņa dzīves jubilejā. Taču katrs cilvēks grāmatas iznākšanu uztver citādāk. Gaigaļu Jānis alias Jonjs uzskata, ka grāmatas klajā nākšanai ir jābūt svētkiem, nevis dažu cilvēku kopā sanākšanai, deklamēšanai no jaunā dzejas krājuma un prezentācijas grāmatu izdalīšanai. “Tiem patiešām ir jābūt svētkiem, kaut kam lielam, ar mūziku, ar teatrālu priekšnesumu, un es gribu būt šo svētku dalībnieks, nevis organizētājs,” iemeslu, kāpēc grāmata tā arī vēl nav iznākusi, skaidro Gaigaļu Jānis. Šobrīd tiek strādāts un gādāts, lai lielais pasākums tiktu realizēts pavasarī vai vasaras sākumā: “Vairākas grupas raksta dziesmas ar maniem
vārdiem, uz kādu pierunāšu Ojāru Grīnbergu, kas varētu svētkus vadīt. Savukārt aktieru ansamblis vairākās lomās varētu lasīt garākus dzejoļus… Gribu savu dzeju parādīt no visām pusēm.” Ar nākotnes plāniem saistās ne tikai grāmatas izdošana, bet arī kādi humoristiski projekti televīzijā, arī kādreizējam Dadzim līdzīgs žurnāls. Taču, kamēr pie tā visa tiek strādāts, Gaigaļu Jāņa dzeja interesentiem vienalga ir pieejama:
šim nolūkam kalpo mājas lapa internetā http://home.parks.lv/jga/index.html (sen vairs nav aktuāla. Uz doto brīdi dzīvojos https://jonjs.lv . Jonja piezīme) .
Dzejnieks internetā
Gaigaļu Jānis apgalvo, ka dzejojis un atskaņās domājis viņš ir kopš bērna kājas. Skolas gaitas vadījis internātskolās un kārtējo reizi dodoties no tām bēgļa gaitās, labi iepazinies ar dzimtās zemes dabu un cilvēces labajām un sliktajām pusēm, par ko arī salicis pantiņus. Pirms dažiem gadiem satiktais internātskolas direktors apgalvojis, ka Jāņa bēgšanas reižu rekords vēl joprojām neesot pārspēts. Pēdējā laika aktīvais dzejas posms saistās ar internetu un tā sarakstes lapām.
“Pēc tam, kad ugunsgrēkā 80. gados gāja bojā visi mani iepriekšrakstītie dzejoļi, es ilgu laiku nerakstīju neko. Bet 1998. gadā, iepazīstoties tuvāk ar interneta pasauli, kur dažkārt sarunājos ar citiem dzejas formā, atskārtu, ka tur ir cilvēki, kam tas patīk. Tad arī izveidoju mājas lapu, kur arī lielākoties publicēju savus dzejoļus. Ir izveidojies tāds kā fanu klubs, kas raksta man vēstules, atsauksmes. Reiz kādas provinces pilsētas skolas mājas lapā atradu savus gara darbus apgūstamās literatūras sarakstā. Tā jau tā slava veidojas. Cik daudz ir Čaka, Virzas, Ziemeļnieka dzejoļu, ko pazīst un var nolasīt visi? Tikai daži – īstas pērles. Ja nākotnē kaut viens mans dzejolis būs tik pat plaši pazīstams, varēšu būt gandarīts…”
Nopietna attieksme
Internetā var atrast daudzas personīgās mājas lapas ar literatūras virzienu, kuru veidotāji aicina iesūtīt arī savus dzejas darbus, taču nav publisku portālu, kas šai lietai pieiet nopietni. “Jaunu autoru labu dzeju var atrast Delfu Esplanādē (vairs nepastāv – Jonja piezīme), tāpēc arī es tur iegriežos un reizēm publicēju savus dzejoļus. Taču, manuprāt, Esplanādes izveidē pieļautas dažas taktiskas kļūdas. Pirmkārt, man Esplanāde asociējas ar Raini, tātad, tieši ar dzeju, tāpēc vajadzētu parūpēties par atdalītu sadaļu arī prozai. Otrkārt, Delfi reizēm rīko dzejas konkursus, no kuriem vienā biju uzvarētājs arī es. Taču nejutu gandarījumu no saņemtās balvas – polietilēnā iesaiņotas Čaka dzejas grāmatas, bez ieraksta. Par konkursiem vajadzētu domāt nopietnāk. Ja būs nopietns konkurss, būs nopietna dzeja. Būs nopietna dzeja – būs nopietni lasītāji. Attieksme nopietnāka. Ar nopietnu kritiku. Un šajā sadaļā cilvēki vairs neieies vienkārši tāpat papļāpāt, kā tas notiek pašlaik.
Latvijas mūziķi atzīst, ka nav, kas raksta jaunus, sakarīgus tekstus, ka bieži nākas iztikt ar to pašu veco, labo dzejoļu aranžēšanu. Jauniešiem raksturīgs maksimālisms un vecā noraidījums. Viņi vēlas izcelties, meklē jaunus risinājumus, taču dziesmai tomēr ir vajadzīgas atskaņas. Lai, draugiem un radiem pie galda sanākot, dziesma skanētu. Jo tikai skanīga un saturā bagāta dziesma, dzirdēta no rīta,
iekrīt sirdī un rada noskaņojumu visai dienai.”
KOMENTĀRI