Saliku burtiņus virtenē raitā.
Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas tos maitā.
Domāju, pētīju. Kas gan tur vainas?
Laikam jau atskaņas. Gluži kā dainas.
Pieminu Rokpelni un Melno Masku –
nosauca mani par lameri nasku –
pārāk es klasisks un tas vairs nav stils.
Prozā ir dzeja. Un tā Gaismas pils.
Vēlreiz es mēģinu. Burtiņus likt.
Pūlos pie proziskas dzejas es tikt.
Salieku šitādi. Salieku tādi.
Dzeja bez atskaņām nenāk nekādi.
Jautājums publikai. Sērferiem čakliem.
Vienkāršiem jūzeriem. Redzoši akliem.
Ko gan man darīt? Kā gan man būt?
Valodu mainīt? Vai galvu man skūt?
Varbūt man tiešām dzejot nav jēgas?
Ja jau priekš kritikas dzeja – tik tēgas.
Vienkāršs es cilvēks. Vai tad tas slikti?
Ko tad tie kritiķi paliek tik pikti?
