Kurš atbildēs uz jautājumu: kur sākas un kur beidzas erotika?
Pār Tavu roku mana plauksta slīd,
plecam pāri, aizskar kaklu
maigās krūtis tā kā pumpurs briest
un skaistums šis var darīt aklu
Tev lūpas reizē čukst un reizē klusē,
jau mana roka liegi aizslīd otrā pusē,
pie vaiga pieglaužas un maigās lūpas veru,
un skūpstā Tavas kaisles dziru dzeru!
Ar skūpstiem maigiem pārklāju es Tavu seju,
ar lūpām baudu to, kā labu dzeju,
tad zemāk vēl, gar kakla kreiso pusi,
līdz sirsniņai, kas krūtīs pukst vēl klusi
Bet tad jau satikušās lūpas ir ar rokām
un pakļauj Tavas krūtis baudas mokām:
pēc vilņa vilnis – lūpas…plaukstas…lūpas…
tik maigas tās un nesātīgas tā kā žūpas,
līdz krūšu galos uzplaukst zieds
un manu galvu piespiežot Tu ieklausīties liec,
cik nevaldāma sirds Tev krūtīs sitas:
vēl, vēl!…vēl, vēl!…un tā bez mitas…
Un atkal plaukstas slīd arvien uz priekšu –
tās zin, ka Tavai kaislei apstāties es liegšu:
pār pakalniem un ielejām tās glāsta
un Tavam augumam par maigumu tās stāsta.
Tad pagrieziens un manas lūpas pēta,
kur paslēpusies vēl ir kāda erogēna rēta:
vai jaukā bedrītē tā atrodas uz kakla,
varbūt zem lāpstiņām to nejūt plauksta akla?
Tā pirksti slīd un viņiem lūpas līdzi steidzas
līdz kairā mugura ar dibentiņu beidzas
Cik daiļu Dievs Tev dāvājis šo daļu –
laiks baudīt to un ļauju rokām vaļu!
Bet Tava kaisle nevaldāma kļūst
un asinīs jau karsta straume plūst:
Tavs augums izliecas un pretīm ceļas,
jau kaut kur zudis viss, kas atlicis no veļas,
jau Tavas rokas Tavai sirdij dusmās sūdzas
un manām palīgā tās doties lūdzas!
Kāds Tavos gurnos šarms un spēks!
Tos nemīlēt vislielākais ir grēks!
Un Tavai kaislei nav ne sākuma ne gala…
es redzu ezeru un tajā sārta sala:
paisumā pret viņu jūtu vilņi triecas,
bet kā pret sauli tā uz augšu tiecas!
Tajā skatoties es jūtu Tavu sirdi pukstam –
man liekas, dzirdu viņu čukstam:
– Nāc! Pieskaries!…Es dāvāšu Tev dziesmu!
Nāc! Baudi manu karsto kaisles liesmu!
Bet nē!…Vēl turu sevi rokās,
kaut arī mana daba sauc un mokās!
Vēl ceļš nav galā!…Vēl kādā malā
pēc manām rokām klusi, klusi sauc!
Un tās jau turpu mīļi glāstot trauc
Pie bedrītēm, kas Tavos ceļos gaidot smaida
Pie potītēm, kas savu tiesu gaida
Pie Taviem kāju pirkstiņiem,
kas maigu skūpstu tīko –
kā nesniegt tiem šo laimi sīko?
Un tad jau atpakaļ!…Kur pali pludo!
Lūpas atkal slīd pār Tavu ādu gludo –
pār liegiem pakalniem un mitrām lejām,
pār Tavu dievību ar daudzām sejām,
līdz pazūd viss un kaut kur grimst,
līdz saprāts klusē un mīla dzimst!
Un stundas mums kā īsi mirkļi šķiet,
jau garām nakts un saule savu ceļu iet,
jau simtiem reižu lūpas vienas otru meklē,
lai veldzētos šai karstā kaisles peklē
Līdz nogurums mūs miegā skauj
un nedaudz dzesēt kaisli ļauj
Es pamostos…Tev smaržo mati!
Un kaut gan guli Tu vēl pati,
jau krūtis briest un steidzas sirds
un gurnos jaunas rasas lāses mirdz
