Kāpēc, kāpēc tā ...?
Nomazgāju rasā kājas –
ak! cik viegli man!
Upes malā strazdu pāra
simfonija skan…
Sirds no krūtīm ārā raujas
un pēc Tevis sauc,
pāri pļavām tā un mežiem
mīlestībā trauc
Pudele jau sen ir pusē,
arī pusnakts klāt;
meitene, ko mīlu, dusē,
nav kam pavaicāt:
Kāpēc tad, kad esam šķirti,
mīla vieno mūs?
Bet, kad atkal būsim kopā,
ikdienišķs viss kļūs?
Rūgta smeldze sakāpj kaklā
man ik vakarā;
mēness gaismā jūku prātā,
saki, kāpēc tā?
Citas meitenes man svešas –
tik pie Tevis prāts!
Lielāka par zvaignēm plešas
sirds, kad pretīm nāc!
